l. A. 735. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s n o 63. g. v e c a J ē k a b a P u j i ņ a S m i l t e n ē.

Vecos laikos bīš vienc tāds nabags saimnieks un šim nēkādīgi negāš. Citi laikā apsēši rudzus, bet nabaga saimnieks nevarēš apsēt un šim jau nebīš pat maizes ko ēst. Saimnieks izgūdrējies gan šā, gan tā, bet kā neticis, tā neticis pie rudzu sēklas. Nu, šim vē bīš rijai salmu jumts. Saimnieks noģirgāš jumtu, pa otram lāgam izkūlis salmus un nu dažus stopus sēklas ar samangoš.

Ziemas svēku sesdienā saimnieks iejūdzis zirgu un tāpat pa sniega virsu iesēš rudzus, pārbraucis ar ecēkšām un visu izdarīš, kā jau vaiga, ka ritīgā laikā rudzus sēj.

Otrā gadā saimniekam bīši tādi rudzi, ka vai cepure jāņem zemē.

Turpat līdzās nabaga saimniekam dzīvāš otrs bagāts saimnieks. Tas noskatījies, kā pagāšu gadu nabaga saimnieks darījies, un nu nospriedis, ka šim ar jādarot tāpat, kā pērno gadu nabaga saimnieks darījis, un sēš rudzus pa sniega virsu.

Bagātais saimnieks palaidis ritīgo rudzu sējas laiku garēm un gaidīš ziemas svēkus. Nu bagātais saimnieks braucis uz tīrumu, ecēš un sēš un pēdīgi pats priecājies, ka nu šim ar būšot tādi paši rudzi, kā pagāšo gadu nabaga saimniekam. Bet to gadu jau nabaga saimnieks bīš laikā apsēš savus rudzus.

Nākošā rudenī nabaga saimniekam gan bīši rudzi pa godam akal, jo viņč jau laikā savus iesēš, bet bagātam nebīš ne akla rudza.