2. A. 735. Ī d a V e n c e k a n o A n n a s R o z e n b e r g a s G u l b e n ē.

Dzīvojuši divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Bijusi ļoti karsta vasara, nekas nav audzis. Bagātais gan vedis ūdeni un slacījis, bet tomēr nekas nav iznācis. Nabaga brālis tikai noskatījies.

Vienu dienu pie bagātā saimnieka ienācis vecs vīriņš un 1ūdzis, lai iedodot ēst. Saime pašlaik ēdusi pusdienas. Bet saimnieks atteicis: "Kur nu tik sliktos laikos var pusdienu dot? Ej vien tālāk." Vecītis ardievojies, gājis tālāk un aizgājis uz otru māju, kur dzīvojis nabaga saimnieks. Vecītis iegājis istabā, bet neko neteicis. Saimnieks pats viņu aicinājis pie galda, bet vecītis pateicies, jo pie bagātā kaimiņa esot jau paēdis. Kad saimnieks paēdis, vecītis licis rijas krāsni izkurināt un vienu sauju miežu iedot. Saimnieks arī paklausījis. Kad ogles jau izdegušas, vecītis iemetis miežu sauju krāsnī un gājis ar puisi un saimnieku ārā. Pēc laiciņa vecītis sūtījis puisi apraudzīt. Mieži jau bijuši sadīguši - tīri zaļš. Pēc kāda laiciņa sūtījis otrreiz. Mieži jau saplaukuši. Bet trešo reizi jau mieži bijuši nobrieduši. Tad vecītis prasījis, vai viņām sēkla vēl esot. Saimnieks atbildējis: "Tikai viens pūrs vairs man ir."

Tad vecītis pajēmis graudus, licis saimniekam aizjūgt zirgu un braukt viņam līdz pa tīrumu. "Bet tikai ātri brauc līdzi!" skubināja vecītis. Vecītis meta pa saujai graudu katrā pūravietā. Saimnieks gan nevarējis saprast, bet nevarējis arī aizmirst par krāsni. Kad vecītis visus laukus apstaigājis, tad gājis prom, pāri par bagātā laukiem.

Pēc kāda laika visi nabaga tīrumu bija zaļi, bet bagātā melni. Tikai tur, kur vecītis bija gājis, bija zaļa taciņa. No tā laika nabaga saimnieks bija bagāts, bet bagātais nabags. Tagad tik viņi abi saprata, ka vecītis bijis Dieviņš.