3. A. 735. K r e i c b e r ģ i s D z i r c i e m ā. LP, V, 309, (137, 1).

Reiz Laime ar Nelaimi tiepās, kuŗu no abām cilvēki vairāk

mīlot. Laime atteica: "To viņi vairāk mīlē, kas lielāku labumu piešķiŗ."

"Nekā! to viņi vairāk mīlē, kas lielāku bagātību piešķiŗ. Un ja tu to netici - pamēģināsim tepat pie nabaga kurpnieciņa."

" Labi!" Laime atteica, "sāc tu papriekšu!"

Nelaime tūliņ iestiepa pilnu maisu ar zelta naudu un nolika kurpniekam aiz muguras. Kurpnieks atrada zeltu un pirmā acumirklī bija laimīgs bez gala.

"Vai tu redzi?" Nelaime piebīkstīja Laimei.

"Lai, lai, lai! - pagaidīsim vēl beigās, priecājies tad."

Un kurpnieks nu nezināja, kur zeltu glabāt, kur ne. Beidzot aizstiepa maisu pie kunga un lūdza tam kādā drošākā vietiņā nolikt. Bet kungs tūliņ iesaucās: "Kur tu, nabaga vīrelis, tik daudz zelta ņēmi? Klausies, tu būsi&127; zadzis!"

Ne, ne - viņš atradis, viņš atradis!

"Kur nu atradis? Blēņas! Tā jau var katrs zaglis tad atteikt. Nāc tikai cietumā, kamēr izmeklēs to lietu.

Un kungs iemeta vīreli cietumā. Bet tur nabadziņš bija bez gala nelaimīgs. Viņš nolādēja zeltu, kaut nebūtu ne redzējis.

"Vai nu dzirdēji, ka bagātība vien vēl tevi lād," Laime piebikstīja Nelaimei. "Bet nu es iešu."

Laime aizgāja pie cietuma lodziņa un iemeta niecīgu taurīti cietumā. Kurpnieks atrada taurīti un iesāka taurēt. Bet taurīte skanēja tik žēli, ka pašam sāka asaras pa vaigiem birt un kungs, to padzirdējis, iznāca pie cietuma lodziņa, klausījās, klausījās beidzot arī raudāja līdz un izlaida kurpnieku no cietuma.

Nu kurpnieks pārgāja tik laimīgs, tik laimīgs mājā, taurītei tencinādams.

Bet Laime sacīja: "Vai nu redzēji, ka cilvēki manu niecīgo labumu vairāk mīlē, nekā tavu bagātību bez labuma."