4. A. 735. T. M e l l e z e r s J a u n - R o z ē. Etn. IV, 1894. LP, VII, I, 932, 7.

Bija reiz nikns, bezdievīgs saimnieks, kas saimei ne svētdienās, ne svētku dienās nedeva miera: dzenāja, trenkāja to šurp un turp, drīzi pie viena, drīzi pie otra darba. Tā reizi pašā Miķēļa dienas rītā agri jo agri tas kādu kalpu sūtīja mežā pēc stīpām. Kalps gan gāja, bet tomēr bēdīgs, domīgs. Kad jāiet, tad jāiet - ko saimnieks pavēl, tas jādara, kad vai kas. Stīpas nocirtis, pār pleciem pārlicis, tas soļo uz mājām nopietni tā savā nodabā. Te tas uz reizi - kā gadas, kā ne - atrodas lielā vilku pulkā. Tanī vietā mežs visapkārt kā siena. Vidū starp to liels, skaists līdzenums un tas viss pilns vilku. Kalps briesmīgi nobijies, domādams, ka nu beidzamā stunda klāt, jo vilki viņu dzīvu neatstās. Bet tavu brīnumu! Uz reizi visā mežā atskan ērmots troksnis. Visi koki, lieli; mazi, apkārt vilkiem šalca savādās skaņās, itkā dziedātu slavas dziesmas. Kalps palika stāvam, nevarēdams ne runāt. Visi vilki pa tam apstājās ap kādu augstāku vietu, galvu pie galvas lielā riņķī; pašā vidū starp vilkiem kāds vīrs. Kamēr vilki tā klusām nostājas, kalps grib klusām aiziet projām, tiem cauri uz mājām. Bet vīrs, starp vilkiem ieraudzīdams viņu, sauc: "Neej tu, goda vīrs, no mums projām, pagaidi kādu laiciņu, stājies rindā pie vilkiem! Tev ļauns nekas nenotiks. Noskaties, ko darīsim. Un ja tev būs Dieva nolikts to pašu nolikto baudīt, ko tagad mēs baudīsim, tad arī tu savu daļu dabūsi."

Kalpam gribot negribot bija jānostājas vilkiem līdzās, pašā rindas galā. Vīrs starp vilkiem to teicis, sāka no otra rindas gala vilkus ņemt pie vakariņām, tiem pēc kārtas Dieva maizi izdalīdams. Vilki visi dabūja savu daļu un viena maize palika pāri. Vakariņu izdalītājs, pie kalpa danācis, saka: "Tev tā atlikusī Dieva maize jābauda, jo tā tev novēlēta, gribi, vai negribi." Gan kalps negribēja kopā ar vilkiem vakariņas baudīt, ka kāda ļaunuma caur to nedabūjot, bet iedomājoties pirmītējo meža šalcienu, tas ar prieku baudīja ar vilkiem vakariņas. Vakariņu izdalītājs, dalīt beidzis, uz kalpa tā saka: "Labi tev, ka tu mūsu vakariņu nenosmādēji! No šā brīža tu būsi stiprs kā vilks, lēns kā jērs un sapratīsi, zvēru valodas, izmanīsi cilvēku domas, tos uzskatīdams ; darbi tev visi laimēsies, ko vien iesāksi; jauna tev neviens nevarēs padarīt; tevi pavadīs laime!"

Kalpam ardievas atdevis, tas ar visiem vilkiem trīs reiz pret viņu paklanījies, aizgāja klusām, bez kāda trokšņa, kalpu vienu atstādams. Kalpam viss tas izlikās kā sapnis. Labi pārdomājis, ko redzējis un dzirdējis, tas aizgāja uz mājām, nevienam sava brīnišķīga atgadījuma nestāstīdams.

Tiešām tā arī notika, kā vakariņu devējs bija sludinājis. Kalps varēja saprast kustoņu valodas, viņš bija stiprs kā vilks, lēns kā jērs un dzīvoja laimīgs kā Dieva ausī, viss darbs vedās, veicās uz vislabāko un ātrāko, ka saimnieks nevarēja tam neviena vārda teikt, lai gan tas nevienas dienas nepalaida, kad ar saimi nebūtu plēsies. Svētdienās un svētku dienās kalps nemaz negāja vairs strādāt, lai saimnieks pukojas, cik vien grib. Par to viņš pēc svētām dienām nākošos darbus divkārtīgi pastrādāja. Kādu laiku tas tā gāja uz priekšu.

Te saimnieks viņam sāka arvienu vairāk dot darba. Bet kad to arī kalps nekur nēdams padarīja, tad saimnieks manīja, ka kalpam vajaga būt kāda, kas tam palīdz visās lietās. Viņš tādēļ kalpu tikmēr tirdīja, kamēr tas arī viņam to izstāstīja, cerēdams caur to reiz tikt pie miera. Bet aū! Dieviņ, kas to deva! Tagad tam iesākās vēl gŗūtāka dzīve. No šā laika saimnieks viņu pilnīgi ienīdēja, jo kalps caur savu noslēpumu zināja visas viņa domas, visus viņa nekrietnos darbus. Visur un visādi lūkodams kalpam atriebties, tas padarīja kalpa dzīvi tik rūgtu, ka tas aizgāja no saimnieka, pats iesākdams uz sevi dzīvot.

To vien jau saimnieks gribēja, lai tas Miķeļa dienā nepamanīts varētu aiziet uz mežu. Atnāca tā arī. Sataisījās saimnieks agri vien iet rītā uz mežu pēc stīpām. Stīpas nocirtis, tas iet uz to meža klajumu, kur kalps ar vilkiem kopā vakariņas baudījis. Vīrs pašu laiku vilkiem vakariņas izdalīja kā pērn, kad &127;nekrietnais saimnieks neielūgts nostājās vilkiem līdzās, rindas galā. Vakariņu izdalītātjs par to nekā nelikās manīt, lai gan daži dusmīgi, draudoši ierūcās, uz traucētāju pavērdamies. Vakariņas drīzi bija izdalītas, bet te nezin kā vienam vilkam pietrūka maizes. Kad tas arī maizi prasīja, tad izdalītājs rādīja uz saimnieku, sacīdams: "Redzi, tur ir tava maize!"

Tūliņ tam vilks klupa virsū un to saplosīja gabalu gabalos, turpat viņu apēzdams. Kalpam uz savu roku dzīvojot, gāja ļoti brangi. Tas dzīvoja laimīgs un tapa par turīgu vīru.