5. A. 735. J ā n i s T r e i m a n i s B r a m b ē r ģ ē 1873. LP, V, 231 (106).
Viņos laikos kādam vīram bija podiņā tāda ķence: ja aptraipa kreiso aci, tad jau notālumā saredz, kur slēpta manta glabājas. Reiz mantas redzētājs saredzējis sila malā lielu gravu apslēptas mantas. Aizgājis muižā vagāram parunāt vīrus un zirgus, kā lielo kaudzi sagodīt. Bet vagārs iekārojis vīra atradumu. Līdz sakŗāvuši pirmos desmit vezumus, tūliņ iesaucies: "Tos man, tos man!" un licis vīriem muižā aizvest.
Kŗāvuši tālāk. Bet līdz tie atkal pilni, tā: "Tos man, tos man!"
Beidzot iekŗāvuši atlikumus . Mantas redzētājs cerējis : "Tos taču man atstās?" Bet nekā, vagārs atkal iesaucies : "Tos man, tos man!"
Paņēmis savu podiņu un gājis tukšām rokām itin bēdīgs mājā. Te vagārs atkal. "Klausies, kas tev tai podiņā?"
Tā un tā - šis izstāstījis.
"Ai, tad ietraipi man arī kreisajā acī!"
"Jā, jā - kur tu vagāram atturēsies - traipa arī. Bet vagāram vēl nepietiek: lai ietraipot ir labajā acī!
"To nedarīšu, citādi klāsies nelabi."
"Tā! negribēsi man novēlēt? Tūliņ traipi man tai acī arī! vagārs uzsaucis. Labi. Bet kā ietraipīja acī, uz pēdām palika akls.
Vēlāk vagāru vadāja par nabagu apkārt un, ja kāds ieprasījās: "Kas acim kaiš?" tad pats atbildēja: "Acis iekāroja par daudz, beidzot palika tukšā."