6. A. 735. A. L e r c h i s - P u š k a i t i s D ž ū k s t ē. LP, V, 78, (14).

Vagārs, pie darbiniekiem iedams, satiek svešu vīru; tas prasa : "Kur iesi?"

"lešu pie darbiniekiem! Bet kas tu par muižkungu tāds esi, mani vaicādams?"

"Esmu pats velns!"

"Tā, tā - tas aita lieta!" vagārs atsaka un sāk vēlnam blakus iet. Gabalu pūgājuši, ierauga vepri, zirņos mīcāmies. Gans, vagāru pamanījis, satrūkstas un tūliņ kājās: "Uš, uš! kad tevi velns parautu! Zirņos vien laužas."

Tu dzirdi: kuili atdeva tev - ņem nu!" vagārs skubina velnu.

Bet velns atsaka: "Ko nu ņemšu? Dusmās daudz ko izsaka; vēlāk apdomā - jānožēlo vien."

Soļu trīsdesmit pagājuši, sieviņa, darbiniece, pamanījusi vagāru, atrauj zīdamo no krūts un šauj pie darba. Bet bērns raud, zils palikdams; sieva iesaucas: "Kad tevi velns parautu! Tagadin pazīdīju - bļauj atkal."

"Tu dzirdi: bērnu atdeva tev - ņem nu!" vagārs skubina.

"Ko nu ņemšu? Dusmās daudz ko izsaka, bet pēc nožēlo. " Gabalu gājuši, ierauga Melno kalnu, kur darbinieki patlaban nosēduši atpūsties. Bet tik līdz vagāru pamana, darbinieki saceļas kājās, lādēdamies: "Are, vagārs atkal uz kakla! Kaut pats velns viņam vienreiz kaklu apgrieztu!"

Un tā velns, to dzirdējis, krapt! vagāram čuprā, apgriež kaklu un aiznes taisni vien uz elli prom.