7. A. 735. M ā r t i ņ š S t a r ķ i s L i e l v ā r d ē. LP, V, 294 (129).

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Reiz tēvs iedod visiem trim ceļa maizi, sacīdams: "Eita nu, kur jums katram laime uzsmaida!"

Gudrie tūliņ posās ceļā; bet muļķītis atsaka: "Neiešu nekur! kas zin, mana Laime iesviedīs labumu tepat pa logu."

Gudrie pasmejas un aiziet, bet ceļā atron nosprāgušu suni. "Vai zini ko? viens gudrais iesaucas, "izjokosim muļķīti: viņš lielījās, ka Laima pa logu iebraukšot - labi! paiesim to gabalu atpakaļ un klusiņām iemetīsim šo suni pa logu, tā tad būs sagaidījis aplam varenu laimi."

Zobgaļi saņēma suni pie kājām un stiepa atspērušies-nemaz panest: smags, kā smags! Mājā abi nostājās katrpus loga, savēdina nesamo labi rokās un tad laiž istabā, gardi nosmiedamies : ko nu muļķītis teikšot? Bet muļķītis apskatās: vai tēte! kas tas? - suņa vēders sviežot pāršķēlies un skaidri dimanti -puspūra vērtībā - izbiruši pa grīdu. To laimi! Tūliņ paķeŗ maisiņu un lasa un lasa nosvīdis. Gudrie, laukā padzirdējuši šļirkstam, līdīs raudzīt. Ienāk: kur tos spožumus esot ņēmis?

"Kur ņēmu? Vai neteicu, ka mana Laima pa logu iekāps. Eita tik savu ceļu, gan jau es savākšu viens pats!"

Tagad gudrie brāļi tīri vai nagus noknaibīja, ka nezdami neatjēgušies paši suni apčamdīt.