9. A. 736. S k o l n i e c e L. J a n s o n e n o J. B r ū v e ŗ a E m b ū t ē K. C o r b i k a k r ā j u m s

Vienam tēvam bija divi dēli un viena meita. Jaunākais dēls bija tāds pamuļķis: arvienu padarīja kautko nepareizi. Tēvs ar gudro dēlu norunājuši, ka labāki būtu muļķīti iespundēt kaut kur vienu pašu. Kā domāts, tā darīts. Iespundēja arī.

Kādu rītu iet visi mājas ļaudis pastaigāties un tikai muļķīti atstāj mājā. Gudrais dēls ierauga žogmalā beigtu suni. Te tam iešaujas prātā iesviest suni pie muļķa: "Tēv, iesviedīsim to suni tam muļķim, lai sabaidās, varbūt ka viņš no bailēm paliek prātīgāks!"

Labi. Šis ņems suni un stieps prom. Bet ku tu Dieviņ, tik smags; ka ne no zemes atlupināt, pat galvu nevar pakustināt. Saķērusies četri cilvēki, tad ar lielām mokām aizvilkuši līdz muļķa lodziņam. Tad kā spēruši suni iekšā - iegājis arī ka nograbējies vien.

Izstaigājušies labi, pārnāk mājā. Tūlīt māsa iet skatīties pie lodziņa, vai brālis jau prātīgs palicis. Bet ko šī ierauga! Pilla istaba ar naudu - kur tik skatās, visur nauda. Iet nu visi iekšā pie muļķa. Kā paveŗ duris, redz tik daudz naudas - visas maliņas pillas. Tēvs vaicā muļķītim: "Kur tad tu, dēls, tik daudz naudas jēmi?"

"Nokrita no gaisa, tēvs, Dieviņš atsūtīja. Paldies Dievam, ka man tādu laimi devis! Te jau vēl nav visa, ko jūs redzat. Vēl jau pie zemes pussuņāda ir pilla ar naudu. Jemiet jūs arī, man jau pietiks."

Tēvs uzreiz sāka muļķīti labāki ieraudzīt, bet muļķītis nu dzīvo bagāti un laimīgi.