12. A. 735. V. Z a c h a r s k a n o J. R a z g a ļ a M a k a š ā n u p a g.

Senejūs laikūs dzeivuoja uz šuo pasauļa div bruoļi: Ignāts un Pīters. Ignāts beja nabogs, a Pīters beja boguots. Ignātam beja liela saimja un vysi bārni mozi, nabeja struodnīka, tikai jis vīns pots. Dzeivuoja jis tai, kai jam Dīvs devja: kuru dīnu ēdja a kuru naēdja.

Pīters beja boguots un cīši skūps un vys gribēja koč nu uboga, a kai nebejs jū apmuonēt, vai kū nebejs atjimt, koč pādējū gobolu maizis. Vīnu reizi uz Jāņa dīnys nakti Pīters ar sovu sābri nūguoja maklātu, kur ir nūglobuota vaca nauda. Taipat ar sevim Pīters saucja ari bēdeigū bruoļi Ignātu, bet jis pasacēja: "Es naīšu nikur. Ka Dīvs gribēs, tod pats man par lūgu īsvīs taišņi ustobā. Kū man tī staiguot?"

Pīters ar sābru nūguoja maklātu tuos vacuos naudys, a Ignāts mīrīgi nūguoja gulātu. Pīters ar sovu sābru vysu nakti atstaiguoja, bet nikur nikuo naatroda. Īt jī uz sātu - verās: uz ceļa guļ nūspruodzs suns. Jī sazarunuoja pajimt dēļ smīkla itū suni, un īsvīst par lūgu Ignāta ustobā. Tai jī padora, pajam tū nūspruogušū suni danas pi ustobys Ignāta un īsvīž taišņi par lūgu ustobā. Kai jī īsvīdja tū suni un suns nūkrita uz greidys, nu tuo suņa pīberas daudz zalta naudys. Ignāts dzierdēja, ka nazkas skaņ, tiuleņ aizdedze guni un verās, ka zalta guba. Jis palyudzja Dīva par paleigu, salasēja itū naudu, nūlyka skreinī, a pats otkon nūguoja gulātu. Uz reita atīt Pīters pi Ignāta un smīdamīs vaicoj: "Nu kū, bruoļs, Dīvs tev par lūgu īsvīdja itū nakti?"

Ignāts pascēja: "Pildīs Dīvam, īsvīdja gon!" un paruodēja Pīteram lelu gubu zalta naudys. Pīters pazaver un jū sajam dusme uz Ignāta un jis sadūmuoja kū nebejs bruoļam pataisēt. Vīnu reizi atīt Pīters pi Ignāta un prosa jam zyrga nūbraukt uz mīsteņi, runuodams, ka juo zyrgs nazkū aizslymuoja. Ignāts beja cylvāks lobys sirdis un tiuleņ īdevja sovu zyrgu Pīteram nūbraukt uz mīsteņi. Pīters pajāmja nu bruoļa zyrgu aizjiudzja un nūbraucja uz mīsteņi. Tī mīsteņī Pīters zyrgu Ignāta puordevja, un pats kuojom atguoja uz sātu un stuosta Ignātam, ka uz ceļa mežā uz juo uzkryta laupētuoji un atjēmja naudu un zyrgu. Kū jam darēt? Koč žāl zyrga, bet žāl taipat bruoļa Pītera, labi ka pats dzeivs palyka. Par kaidys treis dīnys Ignāts nūpierka vēl lobuoku zyrgu.

Pīteri sajāmja dusme uz bruoļa un jis sadūmuoja sadadzynuot Ignātu. Jis aizdadzynuoja ustobu bruoļa, bet Ignāts nikuo sajāmja naudu un bārnus un pasacēja: "Lai dag ustoba, ka jau Dīvs tai grib!"

Pazacēļa lels vējs uz tū pusi, kur dzeivuoja Pīters, un nesja ar vēju skobornu ar guni. Suoka djagt Pītera ustoba un sadaga vyss, kas pi juo beja, tikai sīva ar bārnim izskrēja pavysam plyki. Ignātam beja vēl nauda, pis pastatēja ūtmu jaunu ustobu; a Pīters palyka par ubogu, sajāmja kulis uz placu un nūguoja ar vysu saimi staiguot pa pasauļi.