13. A. 735. T e i c ē j s J. G a j e v s k i s K a p e ņ u p a g. L a t v j u k u l t. k r ā j u m ā.

Dzeivuoja uz pasauļa divi bruoļi vīnu saucja par Dominīku, ūtru par Donuotu. Donuots beja cīši bēdīgs [nabogs] un jam beja lela saime, bet struodnīku nabeja. Tai jis dzeivuoja, vīnu dīnu ēdja, ūtru naēdja. Dominīks beja boguots un cīši skūps, vys gribēja nu cyta nūjemt pēdējū gabaliņu maizes.

Vīnu reizi, Juoņa dīnas naktī, Domanīks sasalasīja ar sovim draugim īt meklēt naudas un pasaucja ari bruoli Donuotu leidz. Donuots naguoja un pasacīja: "Dīvs gribēs, pats man lūgā īsvīss naudu!"

Dominīks ar sovim draugim puorstaiguoja vysu nakti un kad guoja atpakaļ jau uz sovu sātu, ceļā atroda nūspuogušu suni. Sadūmuoja jī pasasmīt par Donuottu pajēmja tū nūspruogušū suni un īsvīdja par lūgu Donuota ustobā.

Kad tys suns krita uz zemes, nu juo izbyra daudz zalta naudas. Pasamūda Donuots un redz, ka uz greidas daudz zalta. Donuots īsaklīdza: "Paldīs Dīvam!" un suoka lasīt naudu. Salasīja jis naudu un guoja otkon gulātu. Reitā atīt Dominīks pi bruoļa un smejas: "Nu kai Dīvs īsvīdja tev pa lūgu naudu? "

"Jā, īsvīdja!" soka Donuots, "verīs cik zalta!"

Dominīks kai īraudzēja, jam nu raizis tyka žāl, ka jis īsvīdja bruoļam nūspruogušu suni, a tī beja zaltu nauda. Dominīks sadūmuoja nu dusmem kaut kū padarēt. Vīnu reizi Dominīks atīt pi bruoļa un prosa nu juo zyrga aizbraukt uz mīstiņu. Donuots beja lobas sirds cylvāks un īdevja bruoļam zyrgu aizbraukt uz mīstiņu. Dominīks aizbraucja uz mīstiņu, tī puordevja zyrgu un atguoja uz sātu kuojom. Sātā Dominīks pasacīja bruoļam, ka nu juo zyrgu nūjēmja vylki un apēdja. Donuotam kaut beja žāl zyrga, bet kū darīt - nūpierka jis cvtu zyrgu, vēl lobuoku. Dominīkam vēl leluokas dusmes beja uz bruoļa um jis sadūmuoja naktī aizdegt Donuota ustobu. Kai jis sadūmuoja, tai izdarīja un aizdadzynuoja Donuota ustobu. Kad jau guņs apjēmja ustobu, Dominīks suoka klīgt bruolim, ka juo ustoba dag. Donuots izbāga nu ustobas, izvylka vysus bārnus un tai pat naudu, bet vyss cyts, kas jam beja, sadaga. Pasacēļa lels vējs un aiznesa dzierksti ar guni taišņi uz Dominika ustobu. Ustoba aizdaga un koleidz Dominīks atskrēja jau vyss nūdaga. Kū jam darīt tagad? Dominīkam vajag īt ar vysu saimi par ubogu maizes prasīt, bet Donuotam beja nauda, jis uzcēļa jaunu ustobu un dzeivuoja atkol laimīgi.