15. A. 736. 416. R. V u l f s Ū z i ņ o s. LP, VI, 900 (133, 12).

Vienreiz bijuši divi brāļi: viens bagāts, otrs nabags. Bagātais dzīvojis priekos un ēdis, kas tikai bijis gardākais; nabagais turpretim dzīvojis ļoti nabadzīgi. Kad nu bagātais brālis precējies, tad arī nabagais izcepis drusku sēnalu karašas un aiznesis bagātajam; bet tas atteicis: "Ej pie velna uz elli&127; ar savām sēnalu karašām!" Nabags gājis arī. Iedams saticis vecu sirmgalvi:

"Kurp iesi?" "Uz elli!" tā un tā.

Vecītis sacījis: "Ej, bet es tev došu padomu. Kad pie elles aiziesi, velni tev skries pretim, prasīdami, lai tu atdodi karašas, bet tu ātrāk neatdod, kamēr neesi iemērcis pirksta galu lielajā katlā, kas nemitēdamies vārās un vārās. Tās ir cilvēku dvēseles, kas tur katlā. Ja neklausīsi, tad tava dvēsele arī tur vārīsies."

Nabags paklausīja vecīša padomu. Pie elles vārtiem nonācis - velni pretim: lai atdodot karašas. Šis ne, kamēr nebūšot pirkstu katlā iemērcis. Un tā nu iemērc, velns paliek traks (nedabūjis nabaga dvēseli) un cērt šim pa sāniem, ka izskrēja cauri sienai un - kā bija, kā nebija - atradās sava paša lauka galā pie tā paša vecīša. Vecītis pasmējies un teicis: "Vai nebija lapi, ka mani klausīji? - Ej nu tikai mājā un skaiti savu naudu apcirknis būs pilns!"

Jā, pāriet - apcirknis patiesi pilns zelta naudas. Gan gribējis izskaitīt - kur tu izskaitīsi - sūtījis pie bagātā brāļa pēc sieka - mērīs siekiem. Bet bagātais domājis : " Diezin, ko nu plukata mērīs: vai nu atlikušās sēnalas, vai smiltis?"

Nabags mērījis, mērījis, kā no agra rītā, tā līdz vēlam vakaram bet vēl nevarējis izmērīt. Vakarā sūtījis sieku atpakaļ un ielicis siekā piecus zelta daldeŗus. Bagātais daldeŗus ieraudzījis, palicis vai ārprātā - tūliņ pie nabaga šurp: "Kur tu zelta naudu grābi?"

"Kur grābu? Tu jau man liki ar karašām uz elli iet un tur man velns iedeva. "

Un tūliņ bagātais arī licis cept sēnalu karašas un skrējis ar tām uz elli. Ceļā saticis to pašu vecīti : Kur iešot?

"Kur gribēšu, tur iešu. Kas tev ko prasa?" atteicis.

Vecītis sacījis: "Ej ,ej, gan tu mani pieminēsi!

Bagātais nelicies ne dzirdot un tikai gājis. Aizgājis pie elles vārtiem - velni pretim: "Dod karašas, dod karašas!"

Atdevis. Bet nu velni tūliņ sakampuši šo un iemetuši vārošā katlā. Nu paskatījies pār katla malu un ieraudzījis vecīti; tas teicis: "Piemini nu mani ! "

Beidzot velni nodīrājuši bagātnieku un ādu uzspīlējuši uz sētu.