16. A. 735. 613. E. N ā t i ņ a N o g a l ē. J. A. J a n s o n a k r.

Dzīvojuši divi brāļi uz vienas zemes. Viens bijis bagāts, bet otrs nabags tik nabags, ka nevar bērnus apģērbt un paēdināt. Nabags nu iet darbu meklēt. Nāk vakars un viņš daiet pie jūŗas; palien zem laivas gulēt, bet ar bēdām, raizēm kaudamies ir miegs nenāk. Klausās: naktī divi atnāk, nosēst uz laivas un strīdās. "Tis ir priekš manis! - "Ne, tis ir priekš manis !" - "Nu, tad stāsti darbu, kaled priekš tevis!"

"Tu jau zini, ko jūs darat. Pastāsti tu jim! "

Nu velns sāk stāstīt : "Ļaudis rok upes un ezerus un mocas līdz nabagam. Bet naktī velņi aizgrūž visu atkal ciet. Ūdens nav. Bet tai muižā stallī ir ērzelis. Ja to izvestu ārā un ļautu saspert lielo akmeni pie durvim, tad būs jūŗas, upes i ezeri."

Velns nu aiziet, Dievs paliek. Atnāk otrs velns, strīdās atkal.

"Kas apakš laivas guļ, tas ir manējs!"

"Nē, tas ir manējs!"

"Nu, tad stāsti darbu, kaled tavējs!"

"Tu jau labāk zini, ko jūs pa nakti strādājāt, pastāsti tu!" Velns saka: "Tur ir ļaudis, kas pūlās un taisa jaunus ceļus. Bet ko viņi pa dienu uztaisa, to naktī velni izjauc. Stallī tur karājas pātaga; ja ar to krustāniski uzcirstu, tad visi ceļi atvērtos."

Velns aiziet, Dievs paliek. Atnāk trešais velns strīdās atkal tapat. Dievs liek velnam atkal darbus stāstīt. Velns teic: "Muižā kungam meita jau ilgus gadus slimo un neviens nevar to ārstēt. Bet zem gultas ir liela zaļā varde, kas viņu moca. Ja to izraktu, nosistu un izvārtīu, un tai ūdenī meitu nomazgātu - būs mūžam skaista un vesela."

Tikmēr jau rīts, vīrs ceļas un iet. Aiziet pie ezeru racējiem. Tie sola vāģi zelta naudas, lai gādā ūdeni. Vīrs nu pamāca ļudis, kā darīt, un viss notiek kā sacīts. Vīrs nu dabū veselu vāģi zelta naudas un iet tālāk. Aiziet pie ceļa taisītājiem, tie atkal sola vāģi zelta naudas, lai palīdzot. Vīrs nu dabū pātagu, cērt krustiski un visi ceļi atveŗas. Viņš dabū atkal vāģi zelta naudas un iet tālāk. Aiziet trešā muižā; tur sanākuši dakteŗu dakteŗi, neviens nevar slimo meitu izārstēt. Vīrs izlaida visus ārā, izlauž grīdu, dabū lielo vardi, savāra to un nomazgā meitu. Tā uzreiz vesela un nu kungs tik priecīgs - piebeŗ vīram pilnu šķūņi ar zelta naudu.

Nabags vēl nebija pūru iegādājis, aizsūta vienu bērnu pie bagātā, lai aizdodot šim pūru. Bagātais aizdod ar. Bet atpakaļ sūtot iesprauž katrā šķirbā pa naudai. Bagātais tūliņ atskrej prasīt, kur nabagais naudu ņēmis. Tā un tā - nabags izstāsta. Gudrojis šis ar, nodomājis palīst zem laivas un naktī laimi noklausīties. Bet iedams bagātais paņem veselu maisu raušu līdz un vakarā labi saēdies, ka liekas zem laivas, tā tūliņ aizmieg. Atsēst uz laivas velns ar Dievu, nopūšas grūši, bet bagātais nemož. Atskrej otrs velns, atsēst uz laivas; nopūšas, Dievs vēl grūšāki, bagātais nemož. Atskrej trešs velns, atsēst uz laivas, nopūšas Dievs tik grūši, grūši! Bet bagātais, labi saēdies, gul kā gulējis un nedzird nekā. Nu velmi pārrunā, ko ar gulētāju iesākt. Viens saka - "vajaga viņu izvilkt un jūŗā iemest." Bet otrs saka: "vajaga viņam no muguras izplēst trīs sloksnes, sāli uzbērt un tad palaist."

Tā ar palika. Kas dzirdēja, tas pelnīja, Kas gulēja, tas zaudēja.