17. A. 735. 307. V. V i s o c k a no Z. R a s n ā s S a k s t a g a l a p a g. L a t v j u K u l t ū r a s k r.

Vīnam tāvam beja treis dāli. Par nazcik laika tāvs nūmyra. Divi vacuokī bruoļi turēja mozū bruoli par muļķīti un pametja jam tikai mozu ustobiņu un vysslyktuokū zyrgu. Tai tys muļķīts dzeivuoja. Vīnu reizi atguoja pi juo vecīts un pavaicouja: "Vai var nakti puorgulēt?"

Muļķīts atļuovja vecīšam puorgulēt un īdevja jam sovu vītu, bet pats gulēja uz zemes. Tys vecīšam ļūti patyka. Jis vysu dabuoja zynuot nu muļķīša, kū izdarēja jam bruoļi, un teicja: "Ej tu pi sovim bruoļim un paprasi, lai īdūd tev kaidu uodas goboliņu."

Puika tai izdarīja. Atskrēja pi bruoļim un palyudzja uodas. Bruoļi pasasmējās un īdevja jam vysslyktuokū uodas gobolu. Muļķīts atnezja tū un suoka vaicuot vecīšam: "Kū lai es ar jū doru? Muni bruoļi kaut ļūti boguoti, tūmār īdevja maņ vysslyktuokū uodu."

"Nikas, gon jau puordūsi!" atbildēja vecīts un syuta muļķīt: uz pilsātu puordūt uodu, sacīdams : "Kad atbrauksi uz tiergu, nūstuoj tierga molā. Bet nastuovi tur, kur tovi bruoļi!"

Muļķīts aizbraucja un tai izdarīja, kai vecīts jam pasacīja. Gudrī bruoļi ari beja tiergā un stuovēja ar uodom. Nu muļķīša tyuleņ nūpierka nazkas uodu, bet bruoļi palyka vēļ stuovūt. Atbraucja muļķīts uz sātu un suoka dzeivuot lobuok. Vecīts otkon atnuocja pi juo un teicja: "Aizej vēļ, palyudz, lai vēļ dūd kū nabejis."

Muļķītis atskrēja pi bruoļim un suoka lyugt. Bruoļi beja jau dusmīgi, tūmār īdevja jam vēļ slyktuoku uodas gobolu. Muļķīts atnezja un teicja: "Nu tagad ituo gobola ni vīns napierks!"

Bet vecs atbildēja: "Kaut ir patīši slykts gobols, tūmār ved reit uz tiergu, un nastuovi tur, kur tovi bruoļi!"

Nuokūšā dīnā jis aizbraucja. Otkon nazkas nūpierka nu juo uodu un īdevja daudz naudas. Puika laimīgs atbraucja uz sātu un suoka vēļ lobuok dzeivuot. Tai puorguoja lobs laiks. Jau naudas muļķīšam beja ļūti moz. Atguoja vecīts un teicja: "Aizej vēļ pi bruoļim un palyudz kuo nabejis!"

Muļķīts aizguoja lyugt, bet bruoļi beja dusmīgi, ka jis slyktu uodu puordevja tik labi, bet jī atbraucja uz sātu ar vysu sovu uodu vazumu. Tai jī naidevja jam nikuo. Tūreiz vecīts soka: "Nabādoj, brauksim obēji!"

"Bet kur?" vaicuoja muļķīts.

"Laimi meklēt!" atbildēja jam vecīts.

Tai jī aizbraucja leidz jyurai. Vecīts pajēmja laiviņu un tai jī puorbraucja vysu jyuru. Pēc nazcik laika pīguoja jī leidz baznīcai. Tymā baznīaā beja nūmyruse aizluodēta ķēniņa meita. Tur kotram pilsētnīkam vajadzēja īt sorguot stykla šķierstu, kur jei gulēja. Bet kotrs sorgs reitā gulēja baznīcā nadzeivs. Tuodēļ baguoti cylvāki nagribēja īt un moksuoja sovā vītā ļūti daudz naudas. Vecītis soka muļķam : "Pajam tu šū vītu. Kad īīsi baznīcā, tyuleņ apmozoj stykla škierstu ar vosku, nūlīc spolvas uz zorrves&127; pats pajam gruomotiyu un skaiti puotorus. Kod jei pīīs kluot tu soki tai: "Kas guļ zemē, ēd tū!"

Muļķīts tai vysu izdarīja. Ap pušnaktim izleida nu škiersta ķēniņa meita un gribēja plēst muļķīti, bet jis teicja: "Kas guļ zemjē, ēd tū!"

Kēniņa meita tikkū gribēja pajemt spolvas, bet tyuleņ puorsataisējās par cyušku un otkon gribēja saplēst muļķīti. Bet muļķīts nikuo nasacīja un vys stypruok un stypruok skaitīja puotorus. Tad kēniņa meita pīguoja jam kluot un soka: "Pajem mani par sovu sīvu!"

"Labi!" teicja muļķīts.

Reitā atskrēja ļauds, dūmuodami, ka muļķīts guļ nadzeivs. Bet kad īraudzēja dzeivu, samoksuoja jam labi un atļuovja jam pajemt kēniņa meitu.

Tikkū izbraucja ar laiviņu muļķītis nu redz: pošā jyurā stuov vecīts un soka: "Jo tu maņ gribi paleidzēt, īsvīd kēniņa meitu jyurā!"

Muļķīšam kaut beja cīši žāl juos, bet tūmār jis izsvīdja. Verās: juo vītā vecīts jau sēd laiviņā un soka: "Labi, ka tu tai padarēji, dzeivuojat vasali!"

Un vecīts pazuda Muļķīts atbraucja uz sātu saprecēja ar vīnu sīvīti un suoka dzeivuot vēl boguotuok na kai juo bruoļi. Vecīts arī vairuok naatnuocja pī juo. Kas jis taids beja, ni vīns taisnības pasacīt navar, bet vysi dūmoj, ka tys beja na cylvāks, bet pats Dīvs.