Dažādi laimes un nelaimes gadījumi.

19. A. 735. V. Z a c h a r s k a n o K. R a t a n ī k a M a k a š ā n u p a g.

Dzeivuoja uz pasauļa divi muižinīki, un jī abi beja boguoti. Vīns dabuoja sovu boguotību ar nalobim dorbim, ūtrs beja gūdīgs cylvāks un vysu sovu boguotību nūpelnēja ar sovu prācu [darbu]. Pyrmais muižinīks beja lels muons un mīluoja applēst cylvāku, ūtrs beja ticīgs cylvāks un ticēja, ka ir Dīvs, un jis vysod devja paleigu bēdīgam. Pyrmais muižinīks vysod pi sovas sirds nosuoja sirdīgu tuorpu.

Vīnu reizi saguoja abi muižinīki kūpā un suoka runuot, kas lobuok dzeivoj un kura boguotība ir lobuoka, vai pīdzeivotuo ar prācu vai ar laupēšonu.

Pyrmais muižinīks runoj, ka ar laupēšonu pīdzeivuota boguotība lobuoka, ūtrais muižinīks soka, ka boguotība pīdzeivuotuo ar sovu prācu lobuoka. Tai myusu muižinīki ilgi runuoja un golu golā sarunuoja, kas byus nu jīm taisnīguoks, tad mes zynuosim. Jī sarunuoja īt pa ceļu un nu satyktim trejim cylvākim pavaicuot, kura boguotība lobuoka. Jo tī ļauds pasacīs, ka ar laupēšonu lobuok dzeivuot, tad ūtrs muižinīks atdūs pyrmam vysu sovu boguotību, bet jo pasacīs, ka ar gūdīgu prācu lobuok, tad pyrmais atdūs ūtram vysu sovu boguotību. Kai sarunuoja muižinīki, tai padora. Aizguoja muižinīki pa ceļu. Cik jī tī guoja, ilgi vai uotri, bet ceļā satyka vīnu puiku un vaicoj jam : "Kai lobuok dzeivuot : nu prācas, vai nu laupēšonas?"

Puika ilgi dūmuoja un pasacija: "Lobuok nu laupēšonas!" Pasacījis itūs vuordus puika guoja tuoļuok sovu ceļu. Divi muižinīki guoja ari tuoļuok, it un redz zemnīku stuoduojūt teirumā. Daīt jī pi zemnīka un vaicoj jam: "Kai lobuok dzeivuot, vai nu laupēšonas, vai nu prācas?"

Zemnīks pasavēŗa uz divējim muižinīkim un pasacīja: "Man līkas, ka nu laupēšonas lobuok!"

Tai itys zemnīks vairuok napasacīja ni vuorda un suoka otkon struoduot sovu dorbu. Muižinīki runuodami guoja tuoļuok. Pyrmais muižinīks soka ūtram: "Draugs, lobuok mes īsim atpakaļ uz sātu un tu atdūd man sovu boguotību, par tū, ka divi jau pasacīja, ka ar munu dorbu lobuok dzeivuot. Es zynu labi, ka trešais ari taipat pasacīs."

Bet ūtrs muižinīks pasacīja: "Īsim tuoļuok, kū pasacīs trešais."

Tai jī guoja cik tī dīnu, vai mēnešu un sasatyka ar vacu veci, kurs beja ubogs. Muižinīki apturēja tū ubogu un vaicoj jam: "Kas nu myusim lobuok dzeivoj: vai tys, kurs ar sovu prācu pelnej, vai tys, kurs nu laupēšanas?"

Vecs dūmuoja, dūmuoja un pascīja: "Tam lobuok dzeivuojas uz šuo pasauļa, kurs laupej ļauds."

Pasacīdams itūs vuordus, vecs aizguoja sovu ceļu, bet muižinīki aizguoja uz sovu sātu. Ūtrais muižinīks atdevja pyrmam vysu sovu boguotību, un pats palyka par ubogu, staiguodams pa pasauli un lasīdams gabaliņus maizes. Kod itys muižinīks nūmyra, engeļi pajēmja juo dvēseli un aiznesja uz dabasu valstību, bet pyrmū muižinīku, kurs laupēja ļauds, kod jis nūmyra, valni pajēmja juo dvēseli un aiznesja uz elni, kur jū tagad vuorej kotlā.