20. A. 735. T e i c ē j s G r e i z d i ņ š V i ļ ā n o s. L a t v j u K u l t, k r.

Vīns muižinīks pasacēja sovam kolpam izvuorēt lobas pušdīnas. Kalps aizguoja kēkī un suaka vuorēt; īlyka lelā pūdā gaļu, kartupeļus un putruomus un tikkū suoka maisīt ar karuoti, verās : atskrēja mozs, moziņš cylvāks, kuru vysi saucja par lītūni, un suoka lyugt kolpa: "Mīļais bruolīt, īdūd man, līzeiciņu zupas, es cīši gribu ēst!"

Kolps dūmuoja: "Taids mozs cylvāks navar tak daudz apēst! - un īlēja jam drusku zupas.

Bet kas par breinomu! Jis pasaskota: pūdiņš tukšs un mozuo cylvāka vairuok nav. Atskrēja kalps pi muižinīka un izstuostīja jam vysu. Muižinīks, nagribādams ticēt kolpam, sasadusmuoja, bet pēčuok tūmār atļauja jam vēļ vuorēt gaļu, bet tik nalikt vairuok kartupeļus, jo vysi lītūni pēc kartupeļim nuokūt.

Atnuocja kolps ķēķī un otkon īlyka pūdiņā gaļu un putruomus um suoka maisīt. Verās: otkon stuov tys pats cylvāks un soka: "Brolīt, īdūd maņ drusku zupas, maņ sīva slyma un nav kam izvuorēt kuo nabejis paēst, maņ ļūti gribās!"

Bet kolps jam atbildēja: "Šūreiz es tev nadūšu, par tū, ka pyrmū reizi tu maņi pīmuonēji!"

Mozais cylvāks ar osorom suoka lyugt, lai jam dūd. Tūlaik kolps soka: "Nu labi, es tev īlīšu!" un tikkū jis pajēmja bļūdu, verās: nav vairuotk cylvāka un pūdiņš otkan tukšs. Atskrēja kolps pi muižinīka un izstuostīja jam vysu. Muižinīks kaut beja ļūti dusmīgs, tūmār atļuovja kolpam vēl reizi vuorēt zupu. "Bet putruomu šūreiz nalīc kotlā, jo laikam, lītūnam jī patyka, tik vīnu gaļu vuorej!" pīsacēja muižinīks.

Atnuocja kolps kēkī, īlyka gaļu pūdiņā un tikkū suoka vuorēt, verās: otkon stuov tys pats cylvāks un lyudzās, lai dūd lizīciņu zupas, "Muni bārni slymi!" soka cylvāks

Kolps atbildēja: "Na, šūreiz jau nadūšu tev nimoz!"

Mozais cylvāks runuoja: "Ja tu maņ īdūsi drusku, tūlaik es tev samoksuošu, kad nabejis."

Kolpam žāl palyka clyvāka, kurs tik lyudzās juo un jis pajēmja lizīciņu un tikkū gribēja īlīt zupas - verās: tukšs pūdiņš un cylvāka ari nav kēkī. Atskrēja kolps pi muižnīka un suoka stuostīt, bet šūreiz muižinīks tik sasaduamuoja un natycūt kolpam, aizdzyna jū prūjom nu sovas muojas. Tad pasaucja ūtru kolpu un teicja: "Ej kēkī un izvuorej pušdīnas nu gaļas, kartupeļim un putruomim!"

Kolps aizguoja kēkī un tikkū suoka vuorēt zupu - verās: patīši stuov mozs, mozs cylvāks un lyudzās: "Mīļais brucrlīt, īdūd maņ lizeiciņu zupas!"

Kolps sasadusmuoja un svīdja lelu karūti uz golvas mozajam cylvākam. Tys tyuleņ pazuda. Ar puorsystu golvu jis atskrēja pi pirmuo kolpa un soka: "Tu beji lobs, man treis reizes īdevi paēst, tagad puorsīn maņ ar kaut kaidu lupotu munu golvu, par tū es tev samukosuošu!"

Kolps tyuleņ pajēmja sovu pādējū kraklu, puorplēsja jū un puorsēja golvu mozajam cylvākam. Tys cylvāks pajēmja kolpu un aizvedja tuoļi, tuoļi nu juo muojas; īvedja vīnā mozā ustobā un īdevja mozu skreinīti, kurā beja zalts. Pats otkon pavadīja kolpu leidz sātai, tenkdams: "Ar Dīvu!" un pazuda.

Kolps suoka dzeivuot tik baguoti, kai juo muižinīks. Tū radzādams, tys ūtrs kolps, kurs puorsyta golvu mozajam cylvākam, dūmuoja: "Tagad es arī dūšu tym cylvākam ēst, lai tik nuok!"

Laiks guoja bet cilvēciņš napasaruoda kēkī, lai kaidas lobas pušdīnas vuorēja kolps, un lai cik daudz kartupeļus un putruomu jis lyka pūdiņā.

Vīnu reizi kolps izrunuoja: "Kuopēc tu, mozais brolīts, naatnuoci pi manis, es tevis tagad nasisšu, nuoc, es īdūšu vyslobuokū ēdīnu!"

Verās kalps, ka mozais cylvāks stuov jau pi cepļa. Kolps atdevja jam vysu, kas beja pūdiņā. Tūlaik cilvēciņš jam soka; "Paļdīs, bruolīt, paļdīs, tagad īsīm, es tev īdubvynuošu kuo nabejis !"

Kolps prīcīgs aizguoja. Mozais cilvēciņš aizvedja ari jū turpat, kur vedja pyrmū kolpu un, īguojis ustobā, īduovynuoja mozu skreinīti. Kolps atskrēja pi muižinīka, izstuostīja jam vysu un viņi obēji attaisēja skreinīti, dūmuodami, ka tur ir zalts; bet kad attaisīja tad nu skreinītes izskrēja žogotas un suoka syst muižinīku un kolpu, leidz tam laikim syta juos, koleidz obēji gulēja nadzeivi. Atnuocja pyrmais kolps un suoka dzeivuot muižinīka muojuos. Vysa monta palyka jam. Jis apsaprecēiās un dzeivuoja tur daudz; daudz godu, un kotru dīnu baruoja mozū cylvāku ar vyslobuokū zupu.