21. A. 735. T e i c ē j a 76. g. v e c a Ī. S t a l e i d z ā n e A t a š i e n ē. L a t v j u K u l t ū r a s k r.

Seņ senējūs laikūs svātī Meikuls ar Eljašu staiguoja pa zemes viersu. Vīnu reizi cylvāks sēja mīžus un pi juo pīguoja kluot uz siermim zyrgim Meikuls ar Eljašu. Jī obeji beja vīnaidi un vīna un ūtra navarēja atškiert. "Kur nu myusim?" Meikuls ar Eljašu prasīja sējējam. Sējējs pasavēŗa un soka: "Obi vinaidi."

"Vys kurs esam smukuoks?" soka Meikuls ar Eljašu.

Sējējs pasavēŗa nun radzādams, ka Eljašam golva plyka, soka: "Meikuls tai kai smukuoks."

Meikuls ir sējumu globutuojs un jam tys patyka, ka sējējs tai pasacīja, bet Eljašs sasadusmuoja un aizjuodams, soka: "lzlaisšu pārkyuni un saspuordīšu vysus mīžus!"

Mīži auga ļūti lobi. Ūtrā dīnā pi zemnīka atguoja Meikuls un soka: "Puordūd tū mīžu šņūri, jo Eljašs izlaiss pārkyuni un vysu šņūri saspārdīs!"

Zemnīks puordevja sovus mīžus sābram. Trešā reitā pasacēļa lela vātra ar leitu, pārkyuni un mīžu šņūre beja vysa saspārdīta, bet cytos šņūres na. Meikuls aizguoja pi Eljaša un pastuostīja, ka tei mīžu šņūre jau napīdarēja tam sējējam, bet jū beja atpiercis cyts zemnīks, kurs tagad staigoj un raud. Eljašs pasacīja, ka mīži augs. Meikuls otkon atguoja pi zemnīka un soka: "Tagad atpierc saspārdītūs mīžus atpakaļ!"

Zemnīks tū izdarīja un dreiži pēc tam izguoja sylts leitiņš un mīži otkon suoka augt lobuoki, kai cytuos šņūrēs. Meikuls otkon aizguoja uz Eljašu un pastuostīja, ka zemnīks mīžus atpiercis un mīži aug lobi.

"Lai aug, bet kad jis jūs nūpļaus un liks zuordā; tad pīliks tikai vīnu zuordu storpu!"

Meikuls atguoja uz zemnīku un soka: "Kad mižus nūpļausi un liksi zuordā, tad vīnu žuburi īdzeņ vīnā šņūres golā un ūtru ūtrā šņūres golā!"

Zemnīks nūpļuovja mīžus un pīkruovja vysu šņūri garu zuordu ar vīnu storpu. Meikuls aizguoja uz Eljašu un izstuostīja, ka zemnīks asūt gudrs un pilicis šņūri garu zuordu ar mīžim.

"Lai jis pīlyka, bet nu rejas izkuls tik vīnu pyuru!" soka Eljašs.

Meikuls aizguoja uz zemnīku un soka : "Kad tu mīžus kulsi, tad sasīņ mozūs kyulīšūs un īse rejā pa pīci, seši kyulīši un vairuok na, jo Eljašs pasacīja, ka nu vīnas rejas izkulšūt tik vīnu pyuru!"

Zemnīks mīžus kyuļa, tai, kai Meikuls pamuocīja, un pīkyuļa pylnu klēti mīžu, bet Meikuls aizguoja un pastuostīja Eljašam, ka zemmīks pīkyulis pylnu klēti mīžu.

"Labi jis pīkuyļa, bet naēss, jo es laisšu pārkyuni un juo klēti ar vysim mīžim izsvaidīšu gaisā!" soka Eljašs.

Meikuls aizguoja pi zemnīka un muoca: "Taidā un taidā vokorā tu aizej ceļa molā, iztaisi būdiņu, pastoti un aizdedz divi voska un divi kūka sveču [sveku] sveces un skaiti puotorus. Kad mes ar Eljašu prasīsim, kam tuos sveces, tu pasoki, ka voska sveces Eljašam!"

Nūrunuotā dīnā zemnīks pajēmja divi voska un divi kūka sveču sveces, aizguoja ceļa molā, pataisīja būdiņu, aizdedzja sveces un skaita puotorus. Na par garu laiciņu pīguoja pi zemnīka Meikuls ar Eljašu uz siermim zyrgim un prosa: "Kū tu te dori?"

"Skaitu puotorus un pasateicu Dīvam un Dīva svātim, ka man pīauga daudz maizītes!" atbildēja zemnīks.

"Kurs nu myusim smukuoks?" prosa Meikuls ar Eljašu.

"Obi vīnaidi," atbildēja zemnīks.

"Kam tu tuos sveces dadzynoj?" prosa Meikuls ar Eljašu.

"Upurēju maizītes audzētuojim!" atbildēja zemnīks.

"Kuram tad tuos voska un kuram kūka sveču sveces?" prosa Eljašs.

"Vaska Eljašam, bet kūka sveču sveces Meikuilam!" atbildēja zemmīks.

Eljašs beja prīcīgs un soka: "Labi, ka tu mani pazyni un upurēji man lobuokus sveces, cytaidi es tevi byutu struopējis!" Meikuls ar Eljašu aizjuoja sovu ceļu, bet zemnīkam maizes

beja pylna klēts un jis dzeivuoja laimīgi.