23. A. 735. T e i c ē j s J. G a r k o l n s J ā s m u i ž a s D a g a s t ā.

Senejūs laikūs dzeivuoja divi kaimiņi: vīns bogots, ūtrs nabogs. Nabogam beja tik vīna ustabiņa un pi tuos moza pašelīte. Vīnu reizi baguotais atguoja pi naboga siermā stundē, pi vokora, un nūvāruoja, ka naboga pašelītes vīnā bolkā ir pylns zalta.

Tū naudu beja sanasuse pelīte. Nabogs par tū naudu nikuo nazynuoja. Boguotais soka nabogam: "Puordūd man sovu pašelīti!"

"Kur lai es jū puordūtu, ka man tik ir ustobiņa un šei pašelīte?" atbildēja nabogs.

Boguotais apsajēmja samoksuot nabagam lelu naudu un nabogs soka sovai buobai: "Buob, puordūsim pašelīti, par itū naudu es pašu Reigu nūpierkšu!"

Sīva ar veiru sasarunuoja puordūt pašelīti un baguotais samoksuoja nabagam lelu naudu. Boguotais aizskrēja uz sātu, sajyudzja zyrgus, pajēmja leidza ar sevi vysu sovu saimi un atbraucja pēc naboga pašelītes. Sakruovja vazumūs vysu pašelīti, tik vīnas bolkas navarēja nikas paceļt. Cik ni mūcījās boguotais ap tū bolku, bet aizvest juos navarēja un atstuoja leidz ūtram vokoram. Tei bolka beja pylna zalta.

Atbrauc boguotais ūtrā vokorā ar leluoku saimi pēc bolkas, bet bolka jau nabeja tik gryuta - pelīte beja paspējuse puornest zaltu nabogam, kurs jū tagad atroda un napuordevja boguotajam. Tai baguotais aizbrucja uz sātu ar plykam rūkom, bet nabogs dzeivuoja boguoti.