24. A. 735. S k o l n i e k s L. K a ž e m a s s E g l ū n ā. N. R a n c ā n a k r.

Dzeivuoja senējūs laikūs divi kaimiņi; vīns beja boguots, bet ūtrs nabogs. Boguotais nabogam nadevja ni maizes kimūsiņa. Atguoja leldīnas svātki, boguotais ēdja un dzēŗa, bet nabogajam nabeja kū mutī buozt. Agri vēļ bez dīnas nabogs izalaidja nu sātas un guoja meklēt, kur varātu dabuot maizes gabaliņa. Guoja, guoja un beidzūt īguoja lelā mežā. Pa mežu ejūt suoka aust dīna. Te jis uz reizes īraudzīja, ka egles golūtnē dag sorkona guntiņa. Pīguojis tyvuok, jis žēlīgi skatījās uz guntiņas. Guntiņa vaicuoja: "Kuo tu te atguoji?"

Vecīts, drusku padūmuojis, sacēja: "Es eju maklāt, kur varātu dabuot kaidu maizes gabaliņu!"

Guntiņa uz jū sacēja: "Ej uz muojom, dzeivoj vasals, vyss kas tev byus !"

Nabogs, pasacējis paļdīs, guoja atpakaļ uz sovu sātu. Iguojis ustobā jis redzēja, ka vysas sīnas laistējuos, kai ar zaltu aplītas. Klētī pylni orūdi labības un pa sīnom pīkuortas vysaidas duorgas drēbes. Nyu nabogs suoka vest lobu dzeivi. Boguotais radzādams, ka nabogs labi dzeivoj, vaicuoja: "Kur tu dabovi monta?"

Nabogs vysu jam izstuostīja. Boguotais ari gribēja dabuot taidas laimes. Dagaidējis ūtruos leldīnes reita, devēs pa tū pašu ceļu, kur beja guojis nabogs. Īguojis mežā, boguotais īraudzēja tū pašu guntiņu. Pīguojis kluot, jis tyuliņ suoka runuot laipnā bolsā un prasēja tuos paš laimes, kaidu beja dabuojis naboga kaimiņš. Guntiņa vaicuoja: "Vai tev nav kuo ēst, ka tu staigoj lyugdamīs?"

Boguotais izzalyka kai nabogs; dūmuodams, ka varēs guntiņu apmuonīt, sacēja: "Man nav vītas kur nūstuot un ar nivīna graudiņa kuo ēst!"

Guntiņa radzādama, ka jis grib apmuonīt, sacēja: "Ej uz muojom, kuo tēv nav tys tev byus; a kas tev ir, tuo nabyus!" Tikkū boguotais pasagrīzja uz sātas pusi, jis īraudzēja, ka

juo muoja dag. Cik vīn spāka turādams, boguotais devēs uz sātu. Kad jis nūskrēja, muoja jau beja sadaguse un reizē vyss monts. Tagad boguotais palyka par nabogu un leidz šai dīnai navar vairs tik boguots byut, kai beja.