26. A. 735. T e i c ē j a 76 g. v e c a Ī v a S t a l e i d z ā n e A t a š i e n ē. L a t v j u K u l t ū r a s k r.

Dzeivuoja divi bruoļi: vīns boguots, ūtrs nabogs. Vīnu reizi nabogs atnesja azarā sagyutu leidaku un padevja sīvai. Naboga sīva stuojās pi leidakas teirēšonas un atroda skaistu un cīši speidīgu akmeņtiņu, kuru izlyka uz plaukta. Tys akmentiņš beja vysuduorguokais briljants. Vīnu reizi pi naboga ībraucja žeids un īsavēŗa briljantu.

"Buob, puordūd maņ itū akmentiņu!" soka žeids.

"Pierc!" atbildēja naboga sīva. Jau žeids gribēja par pīci rubļi nūpierkt briljantu, bet te ustobā īskrēja ūtrs žeids un dūd jau desmit rubļu. Žeidi suoka sovā storpā plēstīs un streidētīs. Nabogs, radzādams, ka žeidi tai plēšas ap akmentiņu, soka: "Napuordūšu ni vīnam, ni ūtram, bet aiznesšu un paruodīšu uz muižu kungam!"

Taišņi tymā laikā guoja pi veira kunga meita. Nabogs aiznesja briljantu un atdevja kungam. Kungs pīdevja nabogam daudz maizes, naudas un cyta vysaida monta. Nabogs atvedja montu uz sātu un dzeivoj boguoti. Izzynuoja boguotuo bruoļa sīva, ka nabogs palyka boguots, aizguoja pi naboga sīvas un prosa: "Kai tad jyus, vedekliņ, palykat boguoti?"

"E, vedekliņ, es izzynuoju, ka kunga meita īt pi veira un kažūkam apakles vajag, nūplēšu sovu lizu un aiznesja veirs kungam. Par tū kungs pīdevja daudz vysaida monta un vēļ dūšūt!" atbildēja naboga sīva.

"Vai vēļ kungam vajag lizas uodas?" prosa boguotuo bruoļa sīva.

"Vajag, vajag, tik aiznes, ari tev pīdūs vysa kuo!" atbildēja naboga sīva.

Tyuleņ boguotuo bruoļa sīva izskrēja nu ustobas un skrīn uz sātu dūmodama: "Jo jau par taidas nabadzes uodvņu īdevja tik daudz monta, tad par munu vēļ vairuok īdūs!"

Atskrēja boguotuo bruoļa sīva uz sātu un soka veiram: "Veiriņ, tyuleņ nūplēs munas lizas uodiņu un aiznes kungam! Kunga meitai kažūka apaklei juos vajadzīgas! Redzi, kaids myusu nabogs palyka boguots! Taipat aiznesis sīvas lizas uodiņu!"

Veirs paticēja sīvai un stuajuos pi lizas uodiņas plēšonas. Sīva guļ un cīš, zūbus sakūduse, bet kū padarīsi? Monta vajag. Tai nūplēsja uodiņu un ūtrā reitā boguotais bruoļs uodiņu aiznesja uz muižu atdūt kungam, lai monta dabuot, bet kungs aizzadusmuoja, ka jū izsmej, un labi vīņ izpēŗa boguotū bruoli un palaidja steivu pakaļu uz sātu.