1. A. 735. T e i c ē j a T. V i ļ u m a J ā s m u i ž a s p. L a t v j u K u l t. k r.

Reiz dzīvoja divi brāļi. Viens brālis bija bagāts, otrs nabags. Viņi dzīvoja viens no otra diezgan tālu. Vienu reizi saslima nabags ar savu sievu un pēdīgi abi nomira. Palika viņiem divas mazas meitenes, bārenītes. Vēl no sava tēva meitenes bija dzirdējušas, ka viņām ir bagāts tēva brālis. Meitenes gāja uz tēva brāli prasīt ko ēst.

Tēva brālim bija špetns suns, kam neviens cilvēks nedrīkstēja paiet gaŗām. Tikai saimnieks varēja pie viņa pieiet klāt. Meitenes, gluži nezinot, iegriezās sava krusttēva pagalmā un redzēja, ka suns tur ēd putraimu putru. Meitenēm ļoti gribējās ēst un viņas piegāja pie suņa, lai dabūtu kādu putraimiņu. Suns viņas nemaz nerēja, bet atstāja savu trauku un atdeva to meitenēm. Meitenes sēd pie trauciņa un lasa putraimiņus. To ieraudzīja saimnieks, meiteņu tēva brālis, kas viņas nepazina, un sāka kliegt: "Ko jūs lienat pie tā niknā suņa, viņš jūs varēja saplēst"

Saimnieks izdzina meitenes pa vārtiem laukā un pats gribēja iet istabā; bet te iedomājās paprasīt meitenēm, kur viņas iet. Tad viņš iesauca meitenes iekšā un prasīja: "Kur jūs iesit?"

"Mēs ejam savu tēva brāli meklēt," atbildēja meitenes.

"No kurienes tad jūs esat?" vaicāja tālāk saimnieks. Meitenes viņam izstāstīja, no kurienes viņas nākot un kas noticis ar vigu tēvu un māti. Saimnieks saprata, ka meitenes ir viņa brāļa meitas, un sacīja: "Bet vai jūsu krusttēvs jūs arī gribēs piejemt?"

Meitenes atteica: "Tēvs mums gan stāstīja, ka krusttēvam esot akmeņa sirds, bet šim sunim, kas gul pagalmā, būs gan vēl cietāka sirds, un viņš mūs tomēr piejēma. Vai tad tēva brālis mūs nepiejems?"

Saimniekam tika kauns un viņš atzina, ka ir viņu krusttēvs un piejēma bārenītes pie sevis.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir tulkota rakstu valodā. Līdzīgu pasaku ir uzrakstījusi arī V. Zacharska no V. Razgaļa Makašānu pagastā. P. Š.