3. A. 735. V. Z a c h a r s k a n o J. R a z g a ļ a R ē z. M a k a š ā n u p a g.

Dzeivuoja vīnā cīmā divi kaimiņi: vīns dīzgon boguots, ūtrais vacs un nabogs. Itys bēdeigs vecs, nazavārdams uz sovu vacu godu, daudz struoduoja griutu dorbu. Cik jau jis tī nūpelnēja, par garu laiku jis salasēja div sudobra rubleiši, kurus jis sadūmuoja nūglobuot uz tuos malnys dīnys, kod jam nabyus spāka struoduot. Vecs pajāmja tūs div sudobra rubleišus, satyna lupoteņī un iznesja duorzā zam uobeļnīcys globuot, a boguotais kaimiņš vysu redzēja. Kai vecs nūglobuoja tū naudu zam uobeļnīcys un nūguoja uz sovu sātu, boguotais kaimiņš nūguoja uz tū vītu pazavārtu un atroda tū naudu. Boguotam tyka žāl, ka večam ir jau tai daudz naudys, jis pajāmja itūs div rubļus, a lupotā īlyka div akmisteņus un satyna tai pat, kai beja pi veča.

Cik tī laika puorguoja: gods vai div, vecs salasēja vēl treis sudobra rubļus un taipat gribēja nūlikt tīpat uz tuos malnys dīnys. Nūguoja vecs otkon uz duorzu, dabuoja tū lupoteņi un verās; ka tī nav naudys, a div akmisteņis. Vecs, nikuo nadūmuodams, pajāmja trīs akmisteņus un izsvīdja uorā, a uz tuos vītys tymā pat lupateņī sasēja vēl treis rubleišus un tīpat nūlyka.

Boguotais kaimiņš otkon redzēja, kai vecs nūlyka naudu. Vecs nūguoja uz sātu, a boguotais otkon nūguoja pazavārtūs, kū nūlyka vecs. Jis atroda vēl treis rubļi sudobra, tūs otkon pajāmja un tī nūlyka treis akmisteņus.

Cik tī laika puorguoja, boguotais sazatopa ar bēdeigū veču un vaicoj, kai jam dzeivuojas. Vecs soka: "Nikas, vēl nūpelnēju treis rubleišus un nūlyku tīpat, kur beja tī div, kurus pajāmja cyts cylvāks. Bet maņ nav žāl. Koč es jau griuši struoduoju, a varbyut tam clvākam vēl grirutuoks kai maņ dzeivuot. Lai jam Dīvs paleidz! Es vēl nūlyku treis rubleišu, lai vēl jam."

Boguotam kaimiņam tyka lels kauns, jis, nikuo napasceidams, nūlaids golvu nūguoja uz sātu. Sātā boguotais kaimiņš ilgi dūmuoja un golu golā pajāmja pusi sovys bagāteibys, nūnesja uz veča dorzu un tīpat tymā lupoteņī satyna daudz naudys, un pats nūguoja uz sātu.

Vīnu reizi vecs sadūmuoja nūīt pazavārtūs: ir tī vēl treis rubleiši. Pazavēra vecs un atroda daudz naudys, kuru jis pajāmja un mūnesja vysu uz bazneicu, kab itū naudu atdūt ubogim. Tī bazneicā vecs īraudzēja tū sovu boguotū kaimiņi, kurijis ari dalēja ubog&127;im palykušū sovu bagāteibu. Vecs daguoja pi boguota kaimiņa un pascēja: "Svētēju tevi, tu esi dāls muns."

Boguotals kaimiņš kryta ceļūs večam un suo'ka rauduodams prasēt jū, kab jis jam pīdūtu runuodams: "Tāvs muns, pīdud maņ par tū, ka es, tev gribēju taisēt jaunu."

Vecs ar sovu kaimiņi ilgi stuovēja uz vītys un lyudzja Dīvu, a pēčuok, kai jī guoja vīnu vītu uz sātu, boguotais redzēja, kai vecs uz vītys iznyka. Vysi runuoja jam, ka itys vecs beja pats Dīvs.