4. A. 735. V. Z a c h a r s k a n o K. R a t a n ī k a M a k a š ā n u p a g. L a t v j u K u l t ū r a s k r.

Seņ senejūs laikūs beja vīns bēdīgs cīms. Tur dzeivuoja vīns zemnīks ar sovu sīvu; jīm beja vīns dāls un daudz mozu bārnu. Jī dzeivuoja cīši bēdīgi: zemes kaut beja gabaliņš, bet nabeja ar kū apstruoduot, nabeja nikaidu lūpu. Vīnu reizi zemnīks sarunuoja ar sovu sīvu, ka vajag puordūt zemi sovam kaimiņam. Kai jī sarunuoja, tai izdarīja un puordevja sovu zemi kaimiņam, kurs beja tai pat bēdīgs, kai myusu zemnīks, bet jam beja kaidas divi gūvis. Myusu zemnīks, puordevis zemi, nūpierka zyrgu, ar kuru suoka struoduot pi kaimiņa zemi, tū pat, kuru jam puordevja. Zemnīks, kad ora zemi, ar orklu izora pūdu ar zaltu. Breinuojas zemnīks, ka uz teiruma izauga pūds ar zaltu. Kū jam darīt? Zemnīks pajēmja un aproka itū pūdu tīpat zemē un aizguoja pi sova kaimiņa un runoj: "Es atrodu sovā vacā zemē pūdu ar zaltu!"

"Ej tu un pajem!" kaimiņš jam atbildēja. "Es tī zalta nikod nalyku, itys zalts na muns, es juo najemšu!"

Zemnīks ari taipat atbildeja: "Es zemi puordevu, kuo itei zeme tagad, tam pīder itys zalts!"

Cik jī ilgi runuoja, koleidz sasakova un vīns ūtru labi pasyta, bet pūda ar zaltu nivīns najem. Sasarunuoja jī un aizguoja ar lyugumu pi paša kēniņa. Kēniņš izklausīja, kū jam runuoja zemnīki, pasasmēja un vaicoj nu zemnīkim: "voi jums jau leli bārni ir!"

Zemnīks, kurs puordevja zemi, soka: "Man ir vīns dāls jau lels puiss."

Ūtrs zemnīks pasacīja: "Mans ir meita ari lela."

Kēniņš pasacīja zemnīkim: "Tyuleņ aprecējīt itūs jaunūs un atdūdīt jīm itū atrastū pūdu ar naudu!"

Zemnīki palyka prīcīgi un aizguojuši uz sātu, aprecēja jaunu puori un atdevja jīm itū pūdu ar zaltu. Jaunais puoris par itū naudu nūpierka sev zemi, lūpus, pastatēja jaunu ustobu un suoka dzeivuot laimīgi.