Vienai mātei divas meitas: īstā meita un pameita; abas meitas jau bij precējušās. Reiz dienas karstuma dēļ, izgāja vakarā miežus pļaut un pameita nolika savu bērniņu pie gubas. Pļāva, pļāva līdz gaismiņai; te pameita atminēsies: "Vai! kur mans bērniņš; darbā pavisam aizmirsu ātrāk paskatīties."

Patlaban arī citi pļāvēji metuši mieru un nu visi ies uz to pusi, kur bērns pie gubas. Paiet tuvāk - dzird mīlīgā balsā aijājam: "Aijā, bērniņ aizmirstais, aijā! aijā!"

Pieiet klāt: bērns guļ maigā miegā un uz krūtim liels zelta gabals spiguļo rīta blāzmā. To laimi mātei!

Bet otrā rītā pamāte saskubina savu īsto, meitu nākamu nakti arī miežus pļaut un savu bērnu tīšām nolikt pie gubas un izlikties it kā aizmirsusi apskatīties.

"Viņas bērnam zelts - tev arī būs zelts ; viņas bērnam zelts - tev arī būs zelts!" pamāte vēl beidzot nodaudzina. Labi ,īstā meita tā arī izdarīja.

Gaismiņai svīstot, ies bērnu raudzīt - dzird jau notālumā rupju, nemīlīgu balsu: "Tīšām atstāts, neaijāts! tīšām atstāts neaijāts!"

Pieiet klāt - bērns nomiris un no zelta ne jausmas. Še nu tev! Ko meklēja, to dabūja!