Reiz viena māte gājusi uz pļavu sienu kasīt. Bērnu paņēmusi līdz, šūpuli pakārusi kokā un pati aizgājusi strādāt. Pienācis vakars un māte gājusi uz māju. Izvārījusi vakariņas, paēdusi, un pašlaik gribējusi iet gulēt, bet - ak tu, Dieviņ, Tētiņ, atminējusi, ka bērns palicis pļavā. Māte tāpat izģērbusies skrējusi uz pļavu. Šai pusē kalniņam viņa dzirdējusi: "Ē-ē-ē, aizmirsts bērniņš, ē-ē-ē, aizmirsts bērniņš!"
Māte skrējusi un klausījusies, skrējusi un klausījusies. Tikko tā tikusi aiz kalniņa, kad ieraudzījusi, ka mazs enģelītis šūpo tās bērniņu. Tikko eņģelītis ieraudzījis māti, tas pazudis. Māte pieskrējusi pie šūpuļa un ieraudzījusi, ka tas pilns ar saldumiem un rotaļlietām. Bērns gulējis šūpulī sveiks un vesels. Nu māte priecīga aizgājusi ar visu bērnu uz māju. Otrā dienā māte pastāstījusi savu laimi arī kaimiņienei.
"Pag", kaimiņiene domā, "jālūko man sava laime ar'." Uz vakara pusi kaimiņiene paņēmusi savu bērnu, aiznesusi to uz mežu un atstājusi guļam. Tumsā šī skrējusi atpakaļ pie bērna, bet jau pa gabalu dzirdējusi: "M-m-m, tīšām atstāts bērns, m-m-m, tīšām atstāts bērns!"
Tikko kaimiņiene tikusi viņpus kalniņa kad ieraudzījusi, ka melns velns šūpo viņas bērnu un dzied. Velns nozudis. Māte pieskrējusi pie šūpuļa un ieraudzījusi, ka bērniņš beigts. Visapkārt bērniņam gulējuši kaupiņi un čūskas.