3. A. 735. J. A. J a n s o n s.

Vienai mātei bija jāiet uz pļavu siens grābt un nebija neviena, kas varētu mazo bērnu uzraudzīt. Viņa paņēma bērnu līdzi uz pļavu, iesēja vildrānā un pakāra bērzā, lai vējš šūpo. Visu dienu sienu izgrābusies, viņa steidzas mājās un bērnu aizmirst paņemt. Tikai vēlu vakarā, kad jau visi darbi apdarīti, viņa atminas, ka bērns vēl mežā. Skriešus viņa nu steidzās uz mežu bērnam pakaļ. Klāt nākdama viņa dzird, ka viens dzied un šūpo bērnu: "Aijā, aijā!" Viņa atrod bērnu saldi gulošu un līdzās nobērtu naudu. Priecīga viņa nu paņem vildrānu ar bērnu un naudu un nes uz māju. Mājā pastāstījusi par savu laimi arī kaimiņienēm.

Viena kaimiņiene apskaudusi viņas laimi, aiznesusi savu bērnu arī uz pļavu un tīšā prātā atstājusi tur, lai arī dabūtu naudu. Bet pusnaktī pakaļ iedama, viņa atron vildrānu tukšu vilks bērnu apēdis. Aizmirstu bērnu eņģelis sargā, bet tīši pamestu bērnu vilks drīkst paņemt sev.