4. A. 735. 480. H. S k u j i ņ a, A n d r s Z i e m e l i s, n o 52 g. v e c a J. G a i ļ a A u m e i s t e ŗ o s.

Reiz dzīvājusi viena ļoti bagāta saimnīca un tā bijsi ragana. Pie raganas dzīvāš kalps ar savu sievu un šā sievai pie dzimusi maza meitiņa. Bet ragana tāpatās stellējusi kalpa sievu pie darba un nelaidusi agrāki mājā, kā tik lielā tumsā. Reiz at kal kalpa sieva strādājusi tīrumā un paņēmusi meitiņu līdz, jo mājā nebījis neviena, kas bē(r)nu paauklē. Toreiz ar kalpa sieva nostrādājusi līdz lielai tumsai un ka gājsi uz māju, tā aizmir susi meitiņu, aizgājusi viena pati uz māju un meitiņa palikusi guļot uz ežiņas.

Ap pusnakti vellc uzgājis kalpa sievas meitiņu un sācis nu šo auklēt un tā vien dziedājis: "Aijā, lūlū, aizmirsts bē(r)niņš! Aijā, lūlū, aizmirsts bē(r)niņš!"

Ragana gan dzirdējsi, ka vellc auklē kalpa sievas meitiņu, bet nekā nesacīsi. Bet nu Dievs aplējis kalpa sievas meitiņu ar zeltu, un ka kalpa sieva rītā gājsi atkal uz tīrumu, ta, atradusi savu meitiņu tīrā zeltā. Nu šī nevarējsi vien nopriecāties un visiem izstāstīt, kāda šās meitiņai laime gadījsies. Bet ragana nu par to briesmīgi errojsies un pēdīgi nospriedusi, ka nākošo nakti šī atstāšot savu meiteni uz tīruma, lai jau šī ar aplīst ar zeltu. Nu ragana ar tā izdarījsi. Paņēmusi uz tīrumu savu meiteni līdz, nolikusi uz ežiņas un pati strādāsi līdz lielai tumsai. Kā nu ragana gājsi uz māju, ta patīšām atstājsi meiteni uz ežiņas un aizgājsi viena pati uz māju.

Ap pusnakti atkal vellc uzgājis raganas meiteni un sācis auklēt: "Aijā, lūlū, atstāts bē(r)niņš! Aijā, lūlū, atstāts bērniņš!" Dievs aplējis raganas meiteni ar piķi. Ka nu no rīta ragana gājsi pēc meitenes, ta tik vēl redzējsi, ka šī noplekšināta ar tīru piķi. Nu ragana pā(r)skaitusies un tikmēr mocījsi kalpu un kalpa sievu, kamēr abus nomušījsi un tā pieņēmusi kalpa meitiņu sev par meitu.

Abas meitenes jau bijušas lielas. Raganas meita bīsi mella, tāda pati ar piķi naplekšināta un no šās visi cilvēki vairījšies. Ragana savu meitu visādi lutinājsi un šī bijsi slinka un nejauka. Bet kalpa sievas meitenīti atkal ragana nevarējsi ieraudzīt, jo šī bīsi ļoti smuka, strādīga un vēlīga. Bet nu kalpa sievas meitenītei sākuši braukt precinieki, tādi vien bagāti un varēni, bet raganas meitai nebraucis neviens. Par to nu ragana dikti errojsies un nelaidusi kalpa sievas meitenītei ne pie viena precinieka iet. Nedevuši šai ne dienu, ne nakti miera un strādinājsi šo vienā strādināšanā. Kalpa sievas meitenīte ar nekurnējsi un darījsi visu, ko vien šai ragana vēlējsi. Bet nu visi sākuši saukt kalpa sievas meitenīti par Pelnrušķīti.

Pagājis atkal tāds laiciņš un Pelnrušķītei atbraucis varēn lepns precinieks. Bet ragana nu tā pārskaitusies, ka nelaidusi Pelnrušķītes nemaz preciniekam tūlumā un ka šis ar negājis pie raganas meitas un tūlī aizbraucis, ta ragana palikusi vēl niknāka un abas ar meitu norunājušas, ka Pelnrušķīte jānomaitājot. Bet Pelnrušķīte visu to dzirdējsi un aizbēgusi.

Nu Pelnrušķīte bēgusi trīs dienas un naktis, kamēr iebēgusi trešā ķēniņa daļā. Nu šī bīsi varēn nokususi un meklēsi, kur varētu ielīst un elpu atraut. Nu, tepatās tūlumā ar gadījies liels ozols ar cauru vidu un Pelnrušķīte ar ielīdusi caurumā un apgulusies. Kas to nu zin, cik ilgi šī gulēsi, bet pamodusies, ka vienc kliedz.

Tās zemes ķēniņš gājis uz jakti un suņi daskrēši pie caurā ozola, kur Pelnrušķīte bijsi ielīdusi, un sākuši skaudīgi riet. Nu ķēniņš ar dagājis pie ozola skatīties, kas tur īsti ir. Bet ķēniņš nekā lāga nevarējis saskatīt un kliedzis : "Ja tu esi cilvēks, ta nāc laukā!"

Pelnrušķīte pamodusies un līdusi no cauruma ārā. Ķēniņam Pelnrušķīte varēn patikusies. Viņš šo aizvedis uz savu pili un apprecējis.

Nu Pelnrušķīte ķēniņam izstāstījsi visu savu dzīves gājienu. Ķēniņš nu briesmīgi pā(r)skaities uz raganas. Viņš licis ra ganu atvest uz pili un dzīvu sadedzināt.

Bet Pelnrušķīte ar ķēniņu nodzīvājši līdz lielam vecumam un bijši varēn laimīgi. Tā nu, luk, mana pasaka ir galā!