6. A. 735. R. T a b i n e n o s a v a s m ā t e s R ē z e k n. B i r z g a ļ u p a g.

Jau nu sen-senīm laikim viers zemes dzeivuoja dažaidi cylvāki: i lobi i launi, i vaci i jauni, i bogunti i nabogi. Un vysim tīm cylvākim dzeivē gadējās lelu badu un osoru dīnas, gadējās ari lelu, jauku prīcu dīnas. Sevišķi lelu prīcu pīdzeivuoja vysnabadzīguokī, bet lobas sirds cylvāki.

Sen sen - pat muns vactāvs tūs laiku napīmin un stuosta, ka ari viņa vactāvs i sapnā nabeja tūs redzējis, pa pasauli staiguoja Dīva engeļi un vysaižuok paleidzēja nabadzīgim cylvākim.

Bet kas var byut nabadzīguoks par nūvuorgušu muoti, kura dorbā ejūt jem bērniņu leidza, juo muojuos nav, kas tū sorguotu. Un teirumā viņa nūlīk bērniņu zuolī, bet paša struodoj, cikom bērna raudas nasauc viņu nu dorba.

Tai reizi kaidā vīnsētē, boguota saimninīka piertiņā, dzeivuoja jūti nabadzīgs kolps ar sovu sīvu un mozu šyupuļa bārnu. Tāvs vysu dīnu struoduoja saiminīka teirumā, bet sīva, bārna muote, dīn-dīna guoja gomūs. Bērniņa nabeja kur atstuot, tuopēc viņa vysod nesja tū leidza. Lai izsorguotu moziņū nu brīsmom, tāvs nūpyna klūgu peitini, muote īlyka tur drusku sīna, apkluoja tū ar vacu drēbīti un taidā šyupulī guldīja sovu bārnu. Pakuoruse peitini kryumūs, paša mīrīgi ganīja saiminīka lūpus. Vokorā jēmja bērniņu un guoja uz muojom. Un tai guoja dīna pēc dīnas.

Reizi iznuocja puoruok korsta dīna: lūpi navoldami byzuoja un bārna muote tik beja pīkususe, ka gondreiž naspēja staiguot. Sagaidījuse vokoru, dzyna lūpus sātā, krita uz luovas un aizmyga.

Sīva nūlecja nū luovas un suoka rauduot: bārns palyka kryumūs. Nakavejūt laika, veirs ar sīvu suoka skrīt uz mežu. Umai ganības kryumūs atskanēja šyupuļa dzīsmiņa: "Čuči, guli zalta bērnin!"

Bet kryumūs naredzēja nivīna cylvāka, tik klūgu šyupuļa vītā jī atroda skaistu zalta šyupulīti. Tajā gulēja jūs bērniņš soldā mīgā.

Vacuoki apsavēŗa vysapleik un naatrozdami, kam pateikt par tik lelu duovonu, pajēmja šyupulīti un guoja uz sovu piertiņu. Muojas saiminīks īt reitā piertiņā, un redz suplok kolpa luovas skaistu zalta šyupulīti. Kolps jam ari vysu izstuostīja par šū šyupuli. Saiminīks par tū stuostīja sovai sīvai un jei nūsprīdja paša tū laimi sasnīgt. Pi vokora jei teišam pajēmja sovu bārnu un, teišam atstuoja jū kryumūs, vacajā skaiinī. Ap pusnakti kūpā ar sovu veiru jei guoja pēc bārna un jau prīcuojās, ka atrass tū vēļ skaistuokā zalta šyupulī. Bet kryumūs, kur jei atstuoja bārnu skalinī, nazkas bailīgā bolsā ryucja:

"Uči, ļuli, skauģu bārns!"

Boguotnīki guoja kluot, bet skalines vītā atroda vacu, lelu postolu un tajā bārna kauliņus.

P i e z ī m e. Pasaka ir stipri saīsināta, izmetot liekos sīkumus. P. Š.