7. A. 735. T e i c ē j s J ā n i s Ž e l v a J ā s m u i ž a s Ž e l o j o s. L a t v j u k u l t ū r a s k r.

Divējom sīvītem beja mozi bārni. Sīvītem vajadzēja īt uz lauku rudzus pļaut. Juos aizguoja un vīna sīvite pajēmja sovu bārnu leidza uz teirumu, bet ūtra atstuoja sovu muojā. Atpļuovja juos vysu dīnu, atguoja vokorā uz sātu un cīši nūvuorgušas aizguoja gulātu. Kad atsagula, tei sīvīte, kura aiznesja bārnu uz teirumu, īguoduoja, ka sovu bārnu aizmiersa teirumā, bet, cīši nūsastruoduojuse, atmetja ar rūku un pasacīja: "Lai nūteik kas nūtykdams, bet es pēc bārna šūdīn aizīt navaru!"

Puorgulēja sīvīte par nakti, reitā aizguoja pēc bārna &127;un redz, ka juos bārnu šyupoj engeļs zalta šyupulī. Engeļs atdevja sīvītei bārnu ar vysu zalta šyupuli un nūvēlēja bārnam laimīgu dzeivi. Sīvīte atnesja bārnu ar zalta šyupuli uz sātu un pakuora šyupuli ustobā pi grīstim.

Ūtra sīvīte skaudja pyrmuos laimi un jai ari gribējās, ka juos bārnam byutu zalta šyupuļs. Sīvītes vēj aizguoja rudzu pļautu un tagad ūtrā sīvīte pajēmja bārnu sav leidz. Vokorā, kad sīvītes guoja uz sātu, ūtrā sīvīte teišu pruot atstuoja sovu barnu teirumā un atguoja uz sātu, dūmuodama, ka ari juos bārnam byus taida poša laime. Vokorā, kad guoja gulātu, jei ari atsaucja, ka šuos bārns palicis teirumā, bet nūvuorguse nagribēja īt pakaļ. Reitā agri pasamūda sīvīte un aizguoja pēc bārna, prīcodamuos, ka bārnu atrass zalta šyupulī un engeļi jū šyupuos. Bet tovu nalaimi! - Valns īlicis bārnu sokuornē un nūnuovējis vuoļuoja pa sokuorni nadzeivū bārnu! Sīvīte ļūti nūsabeida un rauduodama pēc sova bārna nūmyra.