8. 735. K. T. A i z s i l ē. LP, V, 340 (145).

Reiz saimnieks aizsūta savu meiteni pie kaimiņa ar ziņu. Bet kaimiņš sen dienām turējis ļaunu prātu uz meitenītes tēvu: Meitenīte nu ienākusi, šie patlaban ēduši zivis. Neko darīt - goda dēļ pacienājis arī meitenīti. Ēdot meitenīte - kā jau bērns - ievaicājusies: "Ciema krusttēvs, kur ņēmāt zivis? Manam tētim ilgi zivis nav bijušas."

Te kaimiņam iesitušās ļaunas domas prātā - teicis: "Ej, bērns, tur purmalā, kur žagaru sārti sakŗauti, pabiksti ar stibiņu, tad zivis izlīdīs. Saķer kādus zušus un pārnes tētim, ekur viņš priecāsies."

Bet tur žagaru sārtā mitušas čūskas; un šis, neģēlis, tādēļ bērnu mulšinājis, lai iedzeltu, ka var kaimiņam raizes padarīt. Tomēr kaimiņa nelietība atriebās pašam. Meitenīte neaiztek pie žagaru sārta vis viena, nelieša paša puika klusiņām arī aiztek līdz. Un - kā jau puika - drošāks - biksta pirmais. Te izlien viena čūska, otra. Puika ķer tikai par zivtiņām; meitene, bailīgāka, atviržas nost. Puiku nu sadzēla, ka bija jānomirst, meitene palika vesela.