9. A. 735. E. M e t u z ā l s V a l m i e r ā.

Reiz vienam tēvam bija divi dēli, kas ļoti saticīgi sadzīvoja. Kad jaunākais bija piedzimis, tad Laima tam bija pasludinājusi, ka viņš reiz ar brāli sanaidosies. Tā arī iznāca.

Kad viņiem atnāca laiks precēties; tie reiz satika Laimu; kas viņiem teica, ka tam, kuŗam pirmajam piedzims meita, viņa iedāvināšot zelta vaiņagu. Vecākais brālis nu apprecēja skaistu burvi, bet jaunākais kaimiņu Maiju; un viņam pirmajam piedzimst zeltmataina meitiņa. Laima nāk kristībās un iedod zelta vaiņadziņu meitiņai. Vaiņags katru vakaru bijis jāiekaŗ krūmos, lai rasa to nomazgātu.

Pēc laiciņa arī vecākajam dēlam piedzimst meita melniem matiem, bet Laima, lai gan nāk kristībās, nekādu dāvanu nedod. Nu abiem meitas auga kā liepas; bet Zeltmatīte jo dienas jo skaistāka. Tāds bija vaiņaga spēks. Bet Tumšmatīte tāda nīkulīte vien bija, un viņas vecāki nosprieda atņemt brāļa meitai burvju vaiņagu. Kādā rītā Zeltmatītes vaiņags bija nozudis, un skat': Melnmatītei tas bija galvā. Aplaupītā meitenīte gauži raudāja, tā kā actiņas kļuva sarkanas un sejiņa neskaista; bet Melnmatīte uzziedēja kā roze. Jaunākais brālis gan raudādams ņēmās lūgties, bet vecākais un viņa sieva burve palika cietsirdīgi. Te nu reiz Zeltmatītes brālim Jānītim izdevās noraut Melnmatītei vaiņadziņu, taču burve viņam rīda suņus virsū, ka viņš tikko izglāba dzīvību, par vaiņagu nedomājot.

Tā kā Melnmatītei vaiņags vairs nebija drošs, viņas māte nosprieda viņu paslēpt vecā ozolā, teikdama: "Kad manai meitai viņš nebūs, tad Zeltmatītei gan nepavisam,"

Kādā nakti viņa iebūra vaiņagu ozolā, tā ka viņu neviens nevarēja izņemt. Pagāja kāds laiks, te uzreiz sacēlās vakarā liela vētra, kas plosījās visu nakti.

No rīta agri Jānītis, lopus ganos dzīdams, ieraudzīja nolūzušu veco ozolu. Brīnēdamies viņš piegāja tam klāt un stumbrā ieraudzīja savas māsiņas vaiņagu. Priecīgs viņš to pārnesa Zeltmatītei, un viņa to valkāja visu mūžu.