Vecos laikos jūrmalā dzīvoja viens saimnieks, kam svētība negribējusi ne pagalam pielipt. Nabadziņš strādājis slapju muguru caurām naktim, bet kā tukšs, tā tukšs. Kaimiņš turpretim vazājies tik gar sētmalām, tomēr tam bijuši visi apcirkņi pilni labības, visas kabatas pilnas naudas. Nabadzīgajam saimniekam kaimiņa pārpilnība nebūt neskauda; bet bagātajam gan dūrās viņa nabadzība acīs. Nabadziņu zākāt, nievāt, par plukatu saukāt, tas bagātajam bija tikpat kā medus uz mēli. Bet par tādiem vārdiem nabaga saimnieks daudz nebēdāja, viņš mēdza atteikt: "Lai viņš mani neieredz - lai, kad &127;tik viņam nekā ļauna nedaru."
Reiz nabaga saimnieks bija tādās sprukās, ka nezināja, ko pats mutē bāzt, ko bērniem dot. Viņš nopūšas sacīdams: "Kaimiņam maizes būtu, tas neaizdod, lai nu Dieviņš pats gādā!"
To sakot, durvis tūlīt atveŗas un vecs vīriņš, istabā ienācis, noliek uz galdu deviņus dukātus sacīdams: "Tie tavi sviedri, ņem viņus un apgādā maizi!"
Saimnieks paņem dukātus un domā vīriņam pateikties, bet tas acumirklī kur palicis, kur ne. Nabaga saimnieks tūlīt nopērk par vienu dukātu maizi un tos citus ieliek cepurē. Bet tavi brīnumi! Pa nakti cepure nozudusi ar visiem dukātiem. Sieva no rīta itin pikta, kā varot tā dukātus svaidīt, laikam bagātais kaimiņš būšot vēl no skaudības nozadzis; bet vīrs atbild: "Sieviņ, vai tā klājas runāt? Ja tev kas zudis, tad meklē klusu, bet neaizkar citiem godu!"
Sieva palika klusu un palīdzēja lēnā prātā dukātus meklēt. Izmeklējās abi, tomēr kā neatrada, tā neatrada. Beidzot vīrs saka: "Lai nu Dievs zin, nav vērts ilgāki meklēt."
To sakot, vecais vīriņš atkal atveŗ durvis un pasniedz tādu svina gabalu. Saimnieks saņem pateikdamies svina gabalu un nodomā pie sevis: "Laikam vecais vīriņš domājis, lai šo svina gabalu pārdodu, bet oik taču par viņu dabūšu, paglabāšu labāk tāpat."
Tā tas nu paliek. Saimnieks aiziet pie darba un strādā cauru dienu. Otrā rītā tam iegadās tāpat pa mājam apkopties. Rīts bij jauks un rāms. Saimnieks, tāpat pie klēts pakšķa atspiedies, noskatījās uz rāmo jūŗu kur zvejnieki patlaban savus tīklus izmeta. Tā skatoties, tas pamana, ka viens zvejnieks tīklus atstādams, seko mudīgi vien pie viņa šurp.
"Vai gribēs mani palīgā?" viņš domā; bet nekā, zvejnieks atnāk un pasaka, ka cita nelaime notikusi. Esot tiklam viens svars atkritis, vai nevarot kautko smagu iedot, būšot par tādu labumu vienu zivi atmest."
"Kāpēc ne? Te man tāds svina gabals, piesien to pašu!" Labi. Vakarā zvejnieks atnes saimniekam brangu zivi. Viņš paņem zivi, ienes saimniecei un saka: "Sieviņ, re, kur varenas vakariņas, vāri tik nu!"
Sieva paņem zivi, uzšķērž; bet tavus brīnumus? zivs ierijusi savādu akmentiņu. Sieva rāda vīram. Vīrs paņem, izskatās, iebāž kabatā un tad saka: "Kas viss jūŗā nav! Ir gan savāds akmentiņš - jāpaglabā."
Novakarē saimnieks iekrīt gultā kaulus atlaist un nevar vakariņas, zivi, sagaidīt. Beidzot saimniece paveŗ durvis sacīdama: "Vīriņ, aizdedzini skalu, tūlīt nesīšu vakariņas iekšā."
Saimnieks knaši uzlēc augšā un sniedzās aizkrāsnī pēc skaliem. Te plaukt! akmentiņš izkrīt no kabatas un acumirklī visa aizkrāsne, visa iztaba gaiša no akmentiņa spožuma. Saimnieks tīri sabīstas, viņš sauc sievu iekšā, brīnumus rādīt. Sieva ienāk, sasit rokas no prieka sacīdama: "Vīriņ, nu vairs skali tev nav jāplēš. Tu redzi, ka ar akmentiņa gaišumu vien visa istaba tik spoža kā dienu."
Un tā arī bija. No tā laika ar akmentiņa gaišumu vien pietika. No rīta, saulītei lecot, akmentiņš aptumsa, vakarā saulītei norietot, akmentiņš spīdēja.
Bet nu gadījās, ka pēc kādām nedēļām tēvam; mātei mājā neesot, bērni bija paņēmuši akmentiņu un, pagalmā tekādami, svaidījušies. Un tas jau nu mūžam, kur bērni savā vaļā kopā, tur ātrāki nerimst, kamēr kāda klizma notiek. Tā arī te. Tikmēr svieda gaisā tikmēr vecajā liepā, kamēr akmentiņš nenonāca vairs zemē, bij iekritis liepas dobumā. Pārnāk tēvs, pārnāk māte, ko nu? Nekā darīt, jācērt vecā liepa nost.
Otrā rītā, itin agri, saimnieks patrin cirvi un gāž veco māju košumu nost. Liepa nogāžas žvāks! bet dobumā noiet džinks! džinks! Tavu brīnumu, vai vēl nauda būs! Sāk rantēt pušu - jā, - itin pareizi - viss dobums pilns zelta naudas un pašā dobumā augšgalā vēl saimnieka cepure ar astoņiem dukātiem, un spožo akmentiņu. Ak tavas laimes! Saimnieks grābj
vienu pūru, grābj otru pūru un prieka pārņemts vairāk nekā nedaudzina, kā: "To man vecais vīriņš darījis, to vīriņš darījis!"
Tomēr beidzot tie labākie joki bija tie: bagātais kaimiņš no tās dienas glaudījās laimīgājam slimāk apkārt nekā kaķis. Ne nu bija vairs plukata, ne šis ne tas. Ko visu nauda nedara?
P i e z ī m e. Šī pasaka ir cēlusies no "Tūkstoša un vienas nakts". Skat. ievads 121. l. p. P. Š.