2. A. 736. S k o l n i e k s A. C u k u r s n o 75 g. v e c a A. J u r ķ a N ī c ā. K. L i e l o z o l a k r.

Divi studenti, no skolas izmākuši, iesāk runāt par cilvēka dzīvi. Viens saka: "Nabaga cilvēkam ir gŗūti, nav laimes."

Otrs teica: "Nauda ir labāka kā laime."

Un tā viņu starpā iesākas strīdus. Viņi sarunā izprovēt, kam būs taisnība. Jūrmalī dzīvo viens nabaga kurpnieks, izprovēs pie tā paša.

Abi studenti noiet pie kurpnieka un iedod viņam simtu rubļu. Kurpnieks nezin, kur varētu to naudu pakavāt. Liks kabatā izkritīs; noliks uz galda paņems sieva vai bērni, Beidzot viņš sadomā un iešuv naudu cepurē aiz oderes. Kurpnieks noiet uz pilsētu nopērk ādas, bet pārtikai arī šķiņķi gaļas. Viņš nu iet mājā un uzliek gaļas šķiņķi uz pleciem. Gaisā laižas liels ērglis un glūn viņa šķiņķi. Tā ērglis uz vienreiz uzkrīt uz šķiņķi, bet netrāpa sagrābj kurpnieka cepuri un laužas projām. Kurpnieks nu gan skrej pakaļ un kliedz: "Mana cepure, mana cepure!" bet ko ta nu vairs izdarīs? Ļaudis gan sauc: "Ko tu tā bļauj, tā jau veca cepure!"

Bet viņi jau nezin, kas tai cepurē atrodas.

Pēc gada atnāk atkal tie studenti pie kurpnieka un redz, ka kurpniekam tā pati vecā māja un viņš strādā atkal nosvīdis, tāpat kā agrāk. Šie nu prasa: "Kur tu to naudu liki?"

Kurpnieks visu izstāsta, kā viņam noticis, un viens students iedod tam atkal vienu simtu rubļu naudas, tad abi aiziet. Bet kur ta nu šoreiz kurpnieks glabās naudu? Šis sadomā un ieliek to naudu tādā vecā podelī, kur glabājas visādi zoles gabali un citi krāmi. Te kādu dienu brauc gaŗām žīdelis un sauc: "Vai nav pārdodami veci grāpji, spaiņi, podeļi?"

Sieva redz, ka tāds vecs podelis stāv uz galda, un pārdod podeli žīdam. Vīrs pārnāk mājā un redz: podeļa vairs nav, stāj sievai virsū, kur likusi. Tā stāsta, ka te atnācis tāds vecs žīds un pārdevusi tam. Vīrs nu gan sauc un skrej žīdam pakaļ- kur nu vairs svešu žīdu saķersi? Kas to zin, kur žīds aizbraucis?

Pēc gada atnāk atkal tie studenti un kurpnieks strādā tāpat kā papriekšu. Šie nu prasa, kur šis licis to naudu, un kurpnieks arī izstāsta visu savu nelaimi. Nu redz studenti, ka ar naudu šis nevar nekā iesākt - kas ta nu šim dos vairs naudu?

Otrs students paskatās, pagrābstās pa kabatām, izvelk tādu vecu svina gabalu un iedod viņam to teikdams, lai jem to, ka neprot naudu glabāt.

Studenti aiziet un kurpnieks pasviež svina gabalu pagultē un strādā tālāk. Vakarā ienāk viena zvejnieka sieva un prasa, vai šim nav kāds grūtāks akmens, vai kas, ko piesiet pie tīkliem. Kā ta ne? Šim jau esot svins mājā un iedod ar' to svina gabalu. Sieva apsolās viņam atnest vienu krietnu mencu no tā loma, kas no rīta būs, jo viņa jau arī agrāk nesusi tam pulku mencu par zābaku lāpīšanu. Zvejniekiem gadās no rīta tāds loms, ka sieva atnes priekšautu pillu mencu. Kurpnieks atdod mencas sievai, lai izšķērž. Sieva šķērždama atrod vienai mencai vēderā tādu mazu spožu oliņu un nosviež to stūrī zemē. Pienāk vakars, iestājas laba tumsa un oliņa sāk stūrī spīdēt, tā ka viņa istaba paliek gaiša. Tad šī nes to oliņu rādīt. Vīrs ļoti priecīgs, ka nu vairs nevajadzēs ne sveču ne skalu dedzināt. Te vienreiz brauc gaŗām žīds un prasa: "Vai tu man nevari to oliņu pārdot!"

"Jā, ko tad mēs paši darīsim bez gaismas?"

Bet žīds neatlaižas un sola arvien vairāk, līdz beigās sanāk liela čupa naudas. Vīram beidzot jāatdod žīdam oliņa gribot negribot. Ko nu kurpnieks dara? Uzšuv sev un bērniem skaistas drēbes, uzcel lielu namu, brauc ar savu karīti un paliek bagāts vīrs.

Pēc gada atnāk atkal tie studenti un redz, ka kurpnieka vairs tur nav - nedzird neviena strādājam. Viņi prasa ļaudim, kur ta kurpnieks palicis. Viņiem pateic, ka agrākais kurpnieks dzīvo savā namā. Studenti aiziet turp un kurpnieks izstāsta, kā ticis pie naudas. Tā nu izrādījās tam studentam taisnība, kas sacīja, ka laime ir labāka par naudu.

P i e z ī m e. Līdzīgu pasakas variantu, kas tāpat nāk no "Tūkstoš un vienas nakts", ir uzrakstījusi vēl skolniece M. Upmale no 68 g. vecas K. Sprinces Nicā. P. Š.