3. A. 736. P ē t e r i s K n a s t e n b e r ģ i s L u g a ž u D i b i n u m ā j ā A. B ī l e n š t e i n a k r. LP, VI, 975 (144).

Reiz divi kungi sākuši tiepties: vienc, ka nauda un manta labāka, otrs ka laime labāka. Tad tas, kas laimi teicis, sacīš, ka viņč pazīstot vienu nabaga, godīgu kurpnieku un tam došot katrs divi simti dāldeŗu, tad redzēšot, kam taisnība. Labi. Kad nu tas divi simti dāldeŗu bij dabūš un varēja darīt, kā patīk, ar tiem, tad vīrs bīš gauži priecīgs. Tik desmit dāldeŗus paņēmis, ko ādu iepirkties, un citu tūliņ iešuvis cepurē, no sievas slēpdams. Bet kad uz mājām gāš, pār tiltu ejot, vējš iepūtis cepuri upē. un nu vīrs vaimanādams kliedzis laivniekiem, lai glābot to cepuri. Laivnieki, tādu vecu cepuri ieraudzījuši, to tīšam vēl nogremdēši dibinā joku labad un nu nauda beigta.

Pēc kāda laika kungi kurpniekam prasīši: "Kā klājas?"

Tā un tā - izteicis raudādams savu nelaimi.

Tad kungi viņam vēl devuši divi simti dāldeŗu. Aizgāš mājā naudu glabāt, sieva aizgāsi kā par nelaimi ar atslēgām laukā - nekur paglabāt. Nu viņš desmit dāldeŗus paņēmis, bet citu naudu ielicis miltu tīnī un tūliņ gāš uz pilsētu ādu nopirktu un citu cepuri.

Kamēr viņč pilsātā, sieva atnākusi mājā. Te iebraucis podnieks ar mālu traukim un prasījis, lai viņam miltus atmainot pret podiem. Sieva lūkā tīnī, tur miltu necik nav. Nu podnieks, labus traukus solīdams, grib miltus ar visu to tīni. Sieva atdod ar veco tīni ar miltim un it priecīga par tādim labim traukim.

Kurpnieks pārnāk, sieva rāda traukus, ko par tik maz miltim un tīni dabūsi. Bet vīram; to redzot, lielas bēdas mājā, viņa nauda visa pagalam.

Un pēc kāda laika atkal šiem pašim pazīstamim kungim ejot dasities kautkas pie kājas. Skatās: svina gabals. Tie, netālu no kurpnieka būdami, aiznes svina gabalu kurpniekam, varbūt tam kādureiz būšot derīgs. Kurpnieks ienes to savā istabā, iemet kaktā.

Te vienreiz zvējniekim tīkla akmiņi pazuduši, lūguši kurpniekam kādu. Kurpnieks sacīš, ka akmiņu nav, bet vienc svina gabals. Labi, no tā paša taisīši, ko tīklam piekārt, un solīši tam pirmā vilcienā lielāko zivi atdot. Un ienesuši ar' lielu zivi istabā. Bet kad zivi iekšas izņēmuši, tad tur izkritis vienc akmintīc vistas alas lielumā, kas spīdēš kā zvaigzne. Nu tas kurpnieka bērnim esot bīš laba spēles lieta. Bet drīzi apmana, ka no akmina bīsi istaba tumšā krēslā gaiša. Un pilsātā ķērnīc, par dimanta akminu zināt dabūš, saucis kurpnieku, lai šim ar' nesot un parādot. Aiznesis, ķērnīc to redzēš un sacīš: "Tu tāds pats ķērnīc kā es!"

Kurpnieks negribēš ticēt, bet pēc atskārtis, ka akmintīc dārga manta. Tad ķērnīc kurpnieku cēlis par gubinātara kungu un nu tas kungs vinnēja, kas laimi labāku godāja par naudu.