4. A. 736. K r e i c b e r g u Ā d a m s D z i r c i e m ā. Jkr. II, 154. LP, VII, II, 28, 2, 11.

Laima ar Nelaimi sastrīdējās: kuŗa no viņām varēs nabadziņu padarīt laimīgu? Nelaime paņēma sieku naudas un iesviež nabagam pa logu istabā. Nabags uz reizi tik priecīgs, iet tūliņ pērk jaunās bikses un citu ko neko, un tūliņ arī aizmaksā. Visi nevar vien izbrīnīties, kur nabags tikdaudz naudas dabūjis! Paziņo tiesas vīriem - tie atnāk, izmeklē nabagam istabu, atnon vēl citu naudu, un kad viņš nevar uzrādīt, kur to dabūjis - kas to viņam ticēs, ka nauda viņam pa logu iesviesta? - Tam naudu atņēma un pats vēl tas dabū cietumā nosēdēt.

Pēc tam, kad nu nabags no cietuma izticis, Laima tam iesviež pa logu zelta ragu. Tas izbrīnās par tādu ērmu; bet tas viņam labs diezgan, viņš pa tumsu pie tā var redzēt pastalas lāpīt. Tā tas rags pie viņa paliek. Kāds kapteinis ilgāku laiku jau noskatījies, kas tas varētu būt par uguni, kas dienu un nakti tai būdiņā spīd? Tas aiziet pie veča, atrod zelta ragu un sola tam par ragu simtu rubļu. Vecais nabags par naudu negrib ne dzirdēt. Vēl tas nav vis aizmirsis, kā par naudu dabūjis cietumā tupēt. Bet kapteinis viņu pierunā un noraksta tam vienu rakstu, ka tas ir viņa krusttēvs un tāpēc viņš viņam naudu dodot. Tā tas nu paliek.

Kapteinis pēc kāda laika ar visu savu ragu jūŗā noslīkst. Sāk meklēt pēc viņa radiem, tos nekur nevar atrast. Te pie vecā nabaga ir atkal pamanījuši naudu, velk to pie tiesas. Tas teic, ka viens kapteinis viņam to devis un parāda to rakstu. Visa tiesa priecīga, jo nu kapteiņa rads un mantinieks ir atrasts. Te jau viņš pats ir rakstījis, ka nabags ir viņam krusttēvs. Vecais nabags dabūjis visu kapteiņa mantu, tabaku, sāli, čabatas un vēl pulka ko lieliem lēveņiem. Kas nu bija laimīgāks par mūsu nabagu! Tas tos visus sastiepis savā istabā un dzīvo no vienas vietas. Kad viņš vēl nav miris, tad viņš vēl tagad tur ir.