5. A. 736. J ā n i s T r e i m a n i s B r a m b ē r ģ ē 1873. LP, V 230 (105).

Reiz ļoti skops galdnieks neviļot bija pacēlis zelta gabalu. Vīrs priekos nezināja, kur tādu glabāt, kur neglabāt: skapis esot nedrošs, tīnis nedrošs, kabata vēl nedrošāka. Beidzot apcēla upes malā vecu ozolu, iekala caurumu, ielika zelta gabalu un aiztapoja, ka ne skudra vairs neuzostu. Labi. Bet vienu nakti uznāk sīvais gaiss. Smaļš lietus pārpludina upi, izgāž ozolu un aiznes lejup. Un taisni tai pašā naktī galdnieka sieva sapņo, ka vīra zelta gabals iekļūšot pārnovadnieka muciniekam rokās. No rīta galdnieks, sapni padzirdējis, paskatās nobijies pa logu: jā taisnība, taisnība - zelta gabala ar visu ozolu prom. Nabadziņš izmisis drāž muciniekam atprasīt. Aiziet - mucinieks jau atpeldināto ozolu saskaldījis un zelta gabalu noglabājis tīnī. Nu izlūdzas apnikdams, tomēr mucinieks jokojas vien un nesola vis atdot. Bet kur nu blēdis, grib tikai šo pajokot. Tai dienā cep maizi un šis iemūļājis zelta gabalu kukuļa mīklā. Līdz maize izcepusi, tūliņ vaimanātajam pretim: "Še, brāļ, ciema kukulis, ko nu muļķojies, pārnes sievai, bet tūliņ neteic neko! Tur būs tavs zelta gabals iekšā. Un kad nu sieva griezīs maizi, tā tad izbrīnīsies atrazdama."

A! tur tev taisnība! Tādi: joki man arī patīk," galdnieks

laimē pasmejas un aiziet. Mājā sieva prasa: "Vai dabūji zalta gabalu?"

"Pagalam, sieviņ, pagalam!" šis pakaitina un noliekas dienvidū.

Bet tamēr ienāk ubags lūgdamies. Sieva domā: "Nabags tu esi un tas kukulis man tā viegli ienācis - še viss!"

Ubags patencina līdz zemei liekdamies un aiziet smiedamies par tādu ķērienu. Bet upe vēl pārplūdusi. Ubags paceļ kukuli gaisā un uzsauc plostiniekam itin lepni : "Ceļi, brāļ, pāri - dabūsi pusi no šā. Man viņš viegli ienāca, lai iet!"

Labi. Otrā malā griezīs kukuli pušu, bet kas tie par brīnumiem! Izkrīt zelta gabals. Nu kampj viens, kampj otrs, kamēr draugi abi matos. Kamēr šie plūcas, laižas krauklis, ierauga spožumu un nes knāblī projām. Bet gabals laikam par smagu pļunkt! ieveļas upes dibinā. Ubags tagad tītīdams atlaižas un lobj galdniekam sūdzēt, ko plostinieks izdarījis. Galdnieks skaidri trīcēdams sievai mugurā, kādēļ atdevusi ciema kukuli ubagam? Bet sieva, gudriniece, izlocas: "Vai, vīriņ, kas tā bļaustīsies! Es jau nesapņoja, ka tas zelta gabals bijis apburts. Nebūtu atdevusi nabagam, diezin, kas vēl mums beigās nepieliptu. Lai nu kŗūp upes dibinā."