6. A. 736. K. T a r z i e r i s D r u v i e n ā. LP, V, 378 (167).

Vienam paplikam jauneklim bijusi ar vecu burvi laba satika. Reiz viņš burvim runājis: "Vai nevari man tādu sievu ieprecināt, kas lieliski bagāta?"

"Kādēļ gan ne? Bet tur nekāda labuma nebūs."

"Kā nebūs? Ja iepreci man skaistu un bagātu sievu, tad pasaulē nekā vairāk nevajaga."

"Jā, jā - redzēsim!" burvis noņurdējis un itin īsā laikā patiesi iepriecinājis jauneklim itin skaistu un ļoti bagātu meitu. Kāzās jaunais vīrs vaicājis sievai: "Kā tevi sauc?"

"Esmu pati Laime!"

"Labi! labi! tad esmu cēlies gan vienreiz laimē."

Bet kas tur nu par laimi? Jau pašās kāzās jaunā sieva ar puišiem lieliski mutījusies un pēc kāzām arī aizvienam tas pats noticis. Kad šis teics, lai tā nedarot, tad viņa šo tikai piezobojusi. Nu vīrs noskārtis, ka sieva viņu ne par ko neturot, un ņēmis rāt, bet sieva saniknojusies un aizbēgusi ar visu lielo bagātību. Vīrs palicis gandrīz kails, cik nabags. Bet nu burvis atnācis vaicādams: "Vai nepiepildījās kā teicu? Ko līdzēja tava bagātā sieva? Tomēr nenoskumsti par daudz. Kas nabags kļuvis, tas var atkal iedzīvoties. Nāc šurp, iedošu tev gabalu zemes, apstrādā to, būs labi."

Un nu sācis zemes gabalu kopt. Pirmo vasaru audzis vareni, otru vēl labāki, trešo atkal labāki un ceturto nezinājis, kur labumu likt. Drīzā laikā palicis brīnum turīgs vīrs, vēl citi nākuši palīdzību lūgties un bijis arī ko palīdzēt.