7. A. 736. S k o l n i e k s V. B r a m a n s K a l u p e s p a g.

Dzeivuoja vīns veirs, jam beja sīva un tāvs ar moti. Šis veirs beja puorticis zemnīciņš.

Vīnu reiz jis ora kryumu molā zemi. Kai tik jis pīar pi kryumu molas kluotu, tyuleņ izdzierst kaut kū raužūt: "Bāda, man bāda."

Pīaris vēļ vīnu reizi pi pašas kryuma molas, veirs pavaicuoja: "Kas tu par taidu bādu esi?"

"Es asmu tova bāda," kryumūs kaut kas atbildēja un golā "

zemnīka pavaicuoja: "Kod tu gribi savu bādu nast: tagad, vai ka vacs paliksi?"

Zemnīks, nalelu breidi padūmuojis, atbildēja: "Nosuošu lobuok tagad sovu bādu. Vacam man byus gryuts panest nalaimi."

Tagad otkon zemnīks ora zemi kryumu molā, bet nikuo vairs nadzierdēja vaižūt. Pēc nazcik dīnom nūmyra šam veiram tāvs. Bažējuos šuo veira sīva, ka lela bāda, bet veirs tikai atbildēja: "Nasok nikuo, sīveņ! Byus vēļ leluoka bāda!"

Nūmierst pēc dožom dīnom pēc tāva nuoves arī muote. Otkon sīva bažējuos, ka lela bāda, bet veirs tikai atbildēja: "Nasok nikuo, sīveņ! Byus vēļ leluoka bāda."

Pēc tāva un muotes nuoves veirs otkon aizguoja ortu. Paaris kaidas pus stundas, viņš redzēja atejūt pārkyuņa nagaisu. Moz dūmuojis, nūjyudzja veirs zyrgu un atjuoja uz muojom. Kad atguoja pārkyuņa nagaiss, tad īspīŗa juo muojā. Sadaga veiram i klāvs ar vysim lūpiņim, sadaga ustoba un škyuns, sadaga vyss juo monts, tikai pats ar sīvu palyka dzeivs.

Kaids cylvāks īdevja naboga veiram vacu greizu kēvi un leidz pusei salauztus, vacus rotus. Lauzēja naboga sīva rūkas un rauduodama sacēja uz veira: "Tagad ir vysleluokuo bāda."

Veirs ar sovu sīvu suoka braukalēt pa pasauli, lasēdami maizi. Braukdami abi divi pa ceļu, satika vīnu kungu. Īsavēris kungs bādas nesēja sīvu, kas beja cīši skaista, sacīja: "Puordūd man sovu sīvu!"

Veirs padūmuojis sacīja uz sivas: "

Ej, sīveņ, dzeivuotu pi šuo kunga! Tev byus labi, un arī man byus nauda."

Īdevja kungs veiram vasalu kulīti naudas un pajēmis juo sīvu, aizbraucja. Palyka veirs vīns pats. Braukdams vysu dīnu, jis beja pīkusis un dūmuoja atsagult un atsapyust. Atskrēja pi veira putns un aiznesja naudu ar vysu kulīti. Kad veirs pasamūdja, tad īraudzēja, ka naudas nav un zyrgs guļ uz suona un napyuš. Bāda tagad jam beja vysleluoka. Nabeja ņi sīvas, ni naudas, ni zyrga. Atstuojis vacūs salyuzušūs rotus, veirs, aizguoja pi vīna saimnīka un pastuoja par gruovraci. Tai jis, īpelnēja brangi naudas. Atstuojis šū saimnīku, veirs aizguoja uz vīnu tuolēju muižu un pastuoja par padrasčiku. Šuos muižas gaspažai beja nūmiris veirs un jei palikuse par atraiti, jei pajēmje sovuos rūkuos muižas puorvaldību. Sadūmuoja šei gaspaža cierst zemē vīnu gobolu meža. Padrasčiks beja par golvonū vodūni pi meža cieršonas. Nūgrīzuši lelu kūku, kuŗā beja pereklis, meža ciertēji un padrasčiks īsavēŗa pereklī kulīti naudas. Padrasčiks tyuleņ soka, ka šei nauda asūt šuo. Meža ciertēji streidējuos, ka i šīm taipat šei nauda pīdarūt.

Padrasčiks un meža ciertēji aizguoja pi lelas muotes uz syudzībom. Padrasčiks vysu izstuostēja, kai jam vyss šitys nūtyka. Tagad lela muote pazina, ka šis padrasčiks ir juos senējais veirs. Jei nu prīcas apsakēŗa sovam eistajam veiram ap koklu un ar prīcas osorom rauduodama sacēja: "Muns veirs! Muns veirs! Nadūmuoja, ka varēšu ar tevi tiktīs, bet tykūs. Tagad mums vysas bādas ir puorcīstas un mes varēsim dzeivuot laimīgi."

Tū runuodama, lela muote pasyutīja sulaini, lai atnas naudu, jo tai patīši beja eistuo veira nauda, par kuru beja atdevis sovu vīnīgū draudzini sīvu.