8. A. 736. V. Z a c h a r s k a n o 52 g. v e c a s A. R e g ž a s R o z e n t o v a s p a g a s t ā.

Laime sasatopa ar gudrību. Laime soka, ka cylvāks bez juos navar dzeivuot, bet gudrība soka, ka bez gudrības ari navar cylvāks dzeivuot. "Jo cylvāks byus gudrs, jis dzeivuos bez laimes," pīsacēja gudrība.

Pi vīna zemnīka struoduoja vīns muļķīts. Struoduoja jis cīši daudz, bet zemnīks jam nikuo namoksuoja. Vīnu reizi muļķīts struodoj teirumā un atīt pi juo gudrība. Struodnīks puorstuoja struoduot, nūguoja uz sātu un suoka runuot zemnīkam tai: "Es vairuok pi jyusu nastruoduošu, par tū ka jyus man namoksuojīt!"

Zemnīks soka muļķīšam: "Cik tev moksuot?"

Muļķīts jam atbildēja: "Par itū godu treis rubļi, bet tuoļuok runuosim pēčuok."

"Labi!" pasacīja zemnīks un samoksuoja struodnīkam par gadu treis rubļi un vaicoj : "Cik tu pajimsi cytugod?"

Muļķīts jam soka: "Pīcpadsmit rubļu un na mozuok."

Zemnīks jam atbildēja, ka pīcpadsmit rubļu asūt par daudz, bet seši rubļi jis moksuošūt. Muļķīts uz itā nikuo napasacīja un nūguoja meklēt dorbu uz mīstiņu. Atīt muļķīts, staigoj, pacēlis golvu, un veras. Taišņi tymā laikā guoja vīns stundinīku taisītuojs un vaicoj muļķīšam: "Kuo tu staigoj, pacēlis golvu un kuo meklej?"

Muļķīts jam atbildēja: "Es atguoju uz mīsteņu meklēt kaida dorba."

"Kaidu dorbu tu vari struoduot?" vaicoj tam stundimīku taisītuojs.

"Kaidu gribeit?" atbildēja muļķīts.

"Stundinīkus lobuot tu vari, vai na?"

"Par kū navaru," atbildēja muļķīts.

"Cik tu gribi moksas?" vaicoj stundinīku talsītuojs.

Muļķīts jam soka: "Redzjēsit, kai es struoduošu, tūlaik moksuosit, cik jyusim nabyus žāl."

Stundiyīku taisītuojs pajēmja muļķīti pi sevis par meisteri. Suoka muļķīts struoduot un lobuot vacūs stundinīkus. Saiminīks beja cīši prīcīgs, ka jam ir taids lobs struodnīks.

Vīnu reizi muļķīts vaicoj saiminīkam: "Idūd man zaltu um su dobru, es sataisīšu stundinīkus un taidus, ka nav nikur pasaulē." Saiminīks īdevja muļķam zaltu un sudobru. Muļķīts iztaisīja taidus stundinīkus, ka nabe:j taidu nīvīnā kēnestī. Saiminīks beja cīši prīcīgs un itūs stundinīkus nūnesja paruodīt pašam kēneņam. Kēneņš īzavēŗa stundinīkus un jam jī cīši patyka. Jis vaicuoja saiminīkam, kas jūs taisīja. Saiminīks kēneņam vysu izstuostīja. Kēneņš lyka pasaukt itū meisteri. Atīt pi kēneņa muļķīts. Kēnenņš vaicoj: "Voi tu taisēji itūs stundinīkus?"

"Es," atbildēja meisters.

"Voi gribi dzeivuot pi manis pilī par kolpu?"

"Jā," atbildēja meisters.

Ķēneņš pajēmja muļķīti savā pilī par kolpu. Tai dzeivoj muļķīts pi kēneņa. Kū jam kēneņš pīsoka, tū jis vysu izdora. Kēneņš jū cīši mīļuoja un žāluoja. Muļķīts beja šmuks puiss. Vīnu reizi kēneņa sīva gribēja, ka jū muļķīts nūbučuotu, bet jis pasacīja: "Es nagribu darīt taidas nakuortības."

Kēniniņa veras, ka nikuo nabyus, un suok klīgt. Atskrēja kolpi un pats kēneņš. Kēneniņa suoka runuot, ka muļķīts gribēja jū nūžņaugt. Kēneņam kaut žāļ beja muļķīša, bet navarēja nikuo padarīt un lyka nūdūt muļķīti tīsai. Atīt tīsas dīna un muļķīti nūtīsoj uz nuovi.

Atīt laime un soka gudrībai: "Nū kas? Voi vari bez manis apsaīt ?"

Gudrība atbildēja: "Jā, tagad nikuo nabyūs!"

Bet laime soka: "Nikas, es muļķīti gluobšu nu ituos nalaimes, jis byus dzeivs!"

Kēneņam beja meita godu ostoņpadsmit. Jei beja māma um nikuo narunuoja. Jau atīt tei dīna, kad vess muļķīti uz nuovi. Kēneņš jam soka: "Jo tu gribi palikt dzeivs, padori, ka muna māmuo meitu ar tevi runuotu."

"Labi!" pasacīja muļķīts.

Kēneņš lyka sovim kolpim īlaist muļķīti meitas kambarī, lai jī tī divējūs runoj. Īguoja muļķīts meitas kambarī, stuojos ceļūs un suoka runuot: "Mīļuo jumprova, pasokīt man, kai man izīt nu jyusu kambaŗa?"

Kēneņa meita soka: "Kai tu īguoja, tai izīsi."

Kēneņš aiz durovom vysu dzierdēja. Muļķīts otkon vaicoj: "Mīļuo jumprova, pasokīt man, kai izīt nu jyusu kambara?" Kēneņa meita jam atbildēja: "Kaids muļķīts. Kai tu īguoji, tai izīsi."

Kēneņš uz reizes attaisīja kambara durovas un pasacīja muļķīšam: "Muna maita ir tova sīva!"

Kēneņš pataisēja lelas kuozas, apprecēja sovu meitu ar muļķīti un atdevja jam pusi sovas kēnests.