9. A. 736. T e i c ē j s P. B r u z g u l s V i d u s m u i ž a s p a g. L a t v j u K u l t ū r a s k r.

Vīnā mozā ustobiņā dzeivuoja ļūti nabadzīga atraitine ar dālu, kurs beja vēl mozs un navarēja nikuo nūpeļnēt. Vīnu reizi puika guoja nu pļovas. Laiks beja cīši solts. Jis īdams īraudzēja taišņi uz ceļu lelu baltu akmeņi. Puika dūmuoja, ka akmeņam arī ir tik solts kai cylvākam. Viņam palyka akmiņa žāļ. Jis pajēmja sovu mēteļi un apkluoja ar jū vysu akmeņi, teikdams: "Vai mīļais, kaids tu bolts, tev jau par daudz solts!"

Vēl kaidas treis raizes nūskūpstīja šū akmeņi un aizskrēja uz sātu. Kad jis pastuostīja sovai muotei jei suoka klīgt, lai īt dreižuok uz akmeņi un pajem sovu mētelīti, jo jī tai ira par daudz nabadzīgi. Puika paklausīja un aizskrēja tur. Bet kad jis daskrēja, kur gulēja akmeņs, īraudzēja lelu kolnu, kur beja cīši daudz sudobra. Puika nepajēmja teikdams: "Tei nav struodnīka nauda, nav nūpelnēts sudobrs, bet kaut kur nūzogts. Es nimoz najemšu!"

Tūlaik jis īraudzēja otkon akmeņi. Uz akmeņa gulēja grass, bet mēteļa vairuok nabeja. Puika pajēmja grasi, atnuocja pi muotes un pastuostīja, kū redzēja. Muote tik sasadusmuojas, ka izdzyna dālu pavysam uorā. Puika aizguoja meklēt kaut kur sev dorba. Bet tai ka jis beja moziņš, nivīns nagribēja pījemt juo. Tikai vīns boguots kurpnīks pījēmja. Puika struoduoja tikai par sovu vādaru. Kaidu reizi kurpnīks prasēja puikam: "Voi gribi, lai es tev kū pilsātā nūpierktu? "

"Jā!" teicja puika, "bet maņ ir vīnc grass, kū dūs par tū grasi, tū atved man! "

Kurpnīks pasasmēja, pajēmja un aizbraudja uz pilsātu. Kas jam beja vajadzīgs, jis vysu sapierka, bet par grasi jis pavy sam aizmiersa. Īt jis uz sātu un sateik ceļā buobu, kuŗa nesja ūlas. Buoba vaicuoja kurpnīkam: "Vai nagribi pierkt ūliņas, ļūti svaigas. "

Kurpnīkam ūlas nabeja vajadzīgas un jis atbildēja: "Ir man pašam sātā ūlas."

Tūreiz buoba vaicuoja: "Par kū tu sovam puikai nīvīnas ūliņas naizvuorēji?"

Kurpnīks pasmēja, izjēmja grasi un teicja: "Ja tu atdūsi ūlas par grasi, tūlaik es jam vuorēšu kotru dīn, jo itys grass ir juo boguotība."

Buoba atdevja ūlas, pajēmja grasi un aizguoja, bet kurpnīks atnuocja uz sātu. Kad kurpnīks guoja, tad vysu laiku dūmuoja: " Troka buoba, tik daudz ūlas atdevja par grasi!"

Sātā jis puikai nepasacīja nikuo, tikai juo sīva tai teicja: " Lobuok paši apēssim šuos ūlas!"

Bet kurpnīkam beja žāl ēst un jis teicja: "Na, buoba, lobuok puordūsim un par naudu nūpierksirn kaidu gūtiņu!"

Tai parunuoja un tai izdarīja. Reitā buoba aiznesja ūlas puordūt vīnam muižinīkam. Tys samoksuoja labi un teicja tai: "Ja ūlas byus slyktas, atsyutīšu atpakaļ un par tū vēl atjemšu vīnu gūtiņu!"

Buoba dzierdēdama nu veira, ka ūlas ir svaigas, teicja: "Ok, Jēzus Kristus, vai kungs natic maņ, ka es soku: ūlas vyslobuokuos!"

Tai muižinīks pajēmja ūlas, samoksuoja jai un buoba atskrēja uz sātu. Bet kad jei gribēja saskaitit naudu, verās: naudas vītā ir akmeņi. Kurpnīks pats aizskrēja pi muižinīka un, kad suoka muižinīkam stuostīt, muižinīks teicja: "Es devu lobu naudu, bet nikur nader. Tai kai naudas jyus nagribat atdūt, jemīt sovas ūlas, bet es pajemšu vīnu gūvi. "

Cik naprasēja kurpnīks muižinīka, tūmār nikuo doba naiznuocja. Atdevja jis sovu gūtiņu un pajēmja ūlas. It kurpnīks pa ceļu dusmīgs un dūmoj: "Kai ar šom ūlom dūšu puikai par golvu, tad jis zynuos, kaidus grašus dūt!"

Kad kurpnīks atnuocja uz sātu, sīva jam teicja: "Zyni kū, lobuok izvuorēsim šuos ūliņas un īdūsim puikai pasēt, tad jis tyuleņ cytu pasauli īraudzēs!"

Kurpnīks beja ar mīru. Izvuorēja kaidas pīcas ūlas un pasaucja puiku ēst, teikdami: Par tovu grasi nūpierkam ūlas, tagad ēd, cik gribi!"

Paši aizguoja ūtrā ustobā un verās caur durovom, kas byus. Puika kad aplaupīja ūlu, suoka nu prīcas smitīs, jo jis īraudzēja tur gobolu zalta. Kad aplaupīja ūtru, veras tur sudobrs. Kurpnīks īskrēja īškā un atjēmja nu puikas ūlas un tikkū gribēja nūglobuot, verās: zalta vītā - gobols māslu un tai smird, ka navar pi daguna pīlikt. Sasadusmuoja kurpnīks un izsvīda uorā tuos ūlas. Puika izskrēja, salasīja vysas un aizguoja pi sovas muotes, kur jī suoka dzeivuot tik boguoti, ka nivīns muižinīks tūreiz nadzeivuoja tai, kai jī. Kurpnīks vysu laiku šiva zuobokus un boguots navarēja palikt leidz šai dīnai. Tai par nabogu jis nu nūmyra.