10. A. 736. V. Z a c h a r s k a n o J. K r u s t a S a k s t a g a l a p a g.

Vīnu reizi senejuos laikūs guoja nu meža vīna bedna atraitne un nesja, pīlasējuša sausas žogoras kurvī. Pa ceļu jei guoja skumeiga, vys dūmuoja, kai jai dzeivuot, ar kū byus bārnus pabaruot. Verās: īt vīns ceļaveirs, vacs ubogs, kurs suoka vaicuot atraitnei, por kū jei raud. Atraitne pazavēra uz uboga un, nikuo nascēdama, vēl vairuok rauduoja. Ceļaveirs otkon vaicuoja: "Pasok tu man, kaida tev nalaime!"

Atraitne izstuostēja, kaida jai nalaime: mozi bārni un nav kū āst. Ubogs īdevja jai veikši i pošs uz vītas pazuda. Atraitne puorguoja tuoļuok un dūmuoja, kaids itys cylvāks, ka jis jai īdevja taidu griutu veikši, varbyut tī nauda. Apstuoja atraitne, atraisēja tū veikši - verās: tī bolti sēņi. Jei nu reizis palyka dusmeiga un dūmoj poša sevī: kū man nu itūs sēņu, pajāmja un nūsvīdja uz ceļa, a poša nūguoja uz sātu dūmuodama, ka ubogs jai īdevja dēļ smīkla. Pēc tuos atraitis guoja pa tū pat celi vīns bēdeigs zemnīks un verās, ka uz ceļa guļ izsvaidēti sēņi. Jis salasēja itūs sēņus un dūmoj pats sevī: "Varbyut cylvāks nagribēja taidus lobus sēņus pajimt, a es - paldīs Dīvam par itū izvuoreišu un apeisšu."

Zemnīks pajāmja itūs sēņus, nūnesja uz sovu sātu, sakūra guni un suoka vuorēt sēņus. Taišņi ap tū laiku, kad zemnīks vuorēja itūs sēņu&127;s, nazkas suoka klaudzynuot pi durovu. Zemnīks jam atbilda: "Durovys pi manis vaļāi."

Ustobā īguoja ubogs, zemnīks soka uz ubogu: "Sēstīs pi golda! Kū Dīvs devja, tū pajēssim!"

Bet ubogs nikuo nagribēja. Zemnīks īdevja ubogam gabaleņi maizis un ubogs, īdams nu ustobys, pascēja zemnīkam vērtīs sēņus, kurus jis vuorej. Ubogs uz vītys propula. Zemnīks izskrēja uorā pazavārtūs, bet vairuok uboga nikur naredzēja. Atīt uz sovu sātu - verās: pylns pūds zalta. Zemnīks izjāmja nu pūda zaltu un palyka boguots un tagan dzeivuoja laimeigi un boguoti, a itys ubogs beja pats Dīvs.