12. A. 736. J. O p y n c ā n s L a t g a l ē. L a t v j u K u l t ū r a s k r.

Reiz vīna boguota saimnīka dāls aizīt medībā. Īt pa upes molu - redz: upē plyust muciņa, vysa tai vyzuļoj. Dūmuodams, ka tei ir viņa laime, jauneklis grib muciņu pajemt un izvilkt uz molas. Tikkū viņš grib pīsaleiktīs, kai tyulīt muciņa nūgrimst.

Pīsaceļ stuovu, muciņa otkon uz viersa. Tai viņš ilgi īt pēc šuos muciņas, cikom teik ar viņu pi kaidas mozas nabodzīgas ustabiņas. Jauneklis breinuodamīs vaicoj pats sevis, kādēļ šei muciņa nūgrīmst tad, kad viņš jū grib pajemt. Kaids bolss viņam atbild: "Šei muciņa pīdar tam, kas mīļoj un žāloj sovus vacuokus."

Jauneklis īīt ustabiņā un skotuos, ka kaids ari jauneklis, šyudams zuobokus, ar kuoju leigoj sovu vacū muoti.

"Kū tu dori?" valcoj īguojējs.

"Muoti leiguoju, jo viņai ir gruyši nūsēdēt un aizmigt pi vacuma."

"Vai tu tai cīši žāloj sovu vacū muoti?" "Žāloju vairuok kai vysa, vairuok kai sevis."

"Nu, tad ej un jem sovu laimi, viņa ir atguojuse pi tevis!" Izīt zuobačnīks nu sovas ustabiņas un radzādams, ka teišam yudenī plovoj muciņa, pīsaleikst un izvalk viņu uz molas. Izsyt dybynu un skotuos: muciņa pylna zalta. Pajem īdūd doļi jaunekļam un cytu pajem sev. Tai zuobačnīks par muotes mīlestību un viņas žālošonu palyka par boguotu cylvāku.