13. A. 736. S i m s o n s n o V. V i s o c k a s O z o l m u i ž a s p a g.

Vīnā bēdīgā muojiņā dzeivuoja divi bruolīši. Kaidu reizi jī aizguoja uz mežu molkas cierstu. Īguojuši mežā, īraudzēja zam kryuma guņi. Pīguoja tyvuok un redz, ka tur na guņs, bet katliņš zalta. Tū pamanējuši, bruoļi nūsabreinuoja. Vacuokais bruoļs soka: "Najemsim šuo zalta!"

Bet jaunuokais teicja: "Par kū na? Pajemsim, tuodēļ ka mes esam tik bēdīgi un par tū zaltu varēsim daudz kū nūpierkt!"

Tū pasacījis, jaunakais pajēmja katliņu ar zaltu. Pēc zalta pajemšonas, vacuokais napalyka dzeivuot ar jaunuokū bruoļi, bet aizguoja par nabagu laimes pasaulē maklātu, bet jaunuokais muižas pierktu. Pēc godim pīcim, vacuokais, byudams par nabogu, pīguoja pi tuos muižas; kurā dzeivuoja juo bruoļs. Kad īguoja muižā, jaunuokais bruoļs tyuleņ jū pazyna un suoka jam stuostīt, kas ir nūticis tymūs pīcūs godūs. Pēdīgi aizvjedja vacuokū bruoļi un paruodēja jam sovu zalta šķierstu [zārku]. Uz škiersta vārdamīs, vacuokais bruoļs teicja: "Maņ līkas, ka šitas škiersts dēļ tevis byus par mozu."

Jaunuokais bruoļs, gribādams īstuostīt, ka škiersts ir dēļ juo lobs, atsagula. Kai jis tik atsagula škierstā, tai pīsaceļt vairuok navarēja. Tū radzādams, vacuokais bruoļs soka: "Redzi, bruoļ, vyss laicīgais monts izniks! Tu esi boguots, bet Dīvs ir vysvarīgs un padora vysu, kū tik grib!"

Tūreiz jaunuokais bruoļs suoka rauduot un teicija: "Esmu vainīgs! Jo maņ tik pīsacelt, es vysu sovu montu atdūtu ubogim!"

Kai tik tū jis pasacīja, jau varēja celtīs nu škiersta. Tai jis izdevja vysu sovu bagatību un aizguoja ar sovu vacuokū bruoļi pa pasauli laimes maklātu.