Dzeivuoja pasaulī vīns nabogs cylvāks, jis beja taids nabogs, ka jam nabeja pavysam nikuo kū ēst. Vīnu reizi jis gulādams suoka dūmuot pats sevī: "Par kū ļaudim griuti dzeivuot pasaulī? Par kū itī boguotī ļauds kruoj naudu? Cytam boguotam cylvākam ir skreinis ar zaltu un jis vēl vairuok kruoj. Kab man byutu nauda, es nikod nalyktu juos un naglobuotu, a dūtu vysim naboga &127;audim paleigu un pots labi āstu."
Kai cylvāks pabeidzja sovu runu, veras: stuov jam pretim vacs cylvāks, padūd jam moku un soka: "Pakroti itū moku un tu nu juo pīkrateisi sev zalta naudys; kod pīkrateisi, tūlaik itū moku nūsvīssi upē. A koleidz tu tureisi itū moku pi sevis, tod nu ituo zalta byus vīni stykla skoborni."
Kū darēt naboga cylvākam? Jis krota itū moku dīnys treis, pīkratēja daudz zalta, bet nūsvīst moku upī jam žāl. Gribīs naboga cylvākam ēst, bet jam vairuok nikuo nav kai maizja. A par itū naudu, kur pībēŗa nu moka, koleidz moku nanūsvīdja upī, nūpierkt nikuo navar, kai grib, nūpierkt: zalts puorzataisa par stykla skobornim. Ēst gribīs, bet zalta žāl.
Paādja jis maizis un suoka vēl kratēt moku, kratēja, kratēja dīnu div, varbyut vairuok, aizmiersa, ka jis runuoja, kab labi ēst un dzert, un taipat dūt paleigu cytim naboga ļaudim. Tai myusu cylvāks vysu laiku naādja un nadzēŗa, sazataisējās pats kai zalta gobols utt nūmyra par ubogu gulādams uz zalta gubys, turādams moku rūkuos.