15. A. 736. S k o l n i e k s A. Č e i č i n ī k s L ī v ā n o s.

Beja nalela pilsēteņa, tymā dzeivuoja cīši boguots kungs. Natuoļi nu kunga beja arī nūsaškībuse ustobiņa, tymā dzeivuoja naboga kurpnīks. Kurpnīkam beja pulka bārnu, vacs tāvs i muote, jam ar sovom rūkom vysus vaidzēja puorbaruot. Nabogs kurpnīks struoduoja caurom dīnom un naktim, dzeivuoja vysod lelā tryucībā, bet beja prīcīgs, nadzierdēja nikod juo ni skumstūt ni bažējūtīs, vysod struoduodams tik dzīd, ka skan vyn. Kungs, labi zynuodama juo tryukumus, tik breinuojās: tik nabadzīgi un gryuši dzeivuodams, kurpnīks ir prīcīgs vvsod, bet ka viņam byutu tik monta, cik šam, kū tod viņš lei dors?

Reiz kungs, gribādams redzēt, kū darīs kurpnīks, jo tiks pi naudas, pīber garci zalta naudas i nūnas kurpnīkam, pškiņkoj.

Tys ar prīcu pajam, kungam paldīs pateikdams. Klausuos kungs, kas niu byus. Nedēļa puorīt, nadzierd vairs kurpnīka ni dzīžūt ni vasara klaudzynuojūt, tik dzierd bārnus raužūt un pa reizem ar sīvu, tāvu, muoti un bārnim borūtīs. Breinums kungam.

Ūtrā nedēļā atnaz kungam naudu atpakaļ: "Še, kungs, tova nauda, man ar jū tik nalaime sātā, ni dorba struoduat, ni nauda; sorguot, bais, ka nanūzogtu i poša nanūsystu. Palyka bārni bez maizes, vysi klīdz itn vaimanej. Ak nadūd, Dīveņ, leluokas bādas pasaulē nazynu kam ir, kai tik tam, kam puoruok daudzi monta."

Tikkū naudu atdevs, nūguoja uz ustobeņu, klausuos kurgs, ka kurpnīkam pa vacam dzīsmes skan un vasars klaudz.