Čūsku cīņa.

l. A. 738. J u r i s B o d n i e k s M e ž o t n ē. LP, V, 80, 13.

Reiz trīs tēva dēli medīdami apmaldās. Naktī viņi pārguļ pie lielas priedes. Gaismiņā atmožas - kas ir - liels mūris gadījies ap priedi. Apskatīsies labi - nē, nav mūris, liela liela čūska saritinājusies. Šie nu bēdājas, kā laukā tikt no tādiem slazdiem; bet čūska sāk runāt, mierinādama: "Nedarīšu nekā ļauna; es zinu, ka vienam no jums ir sudraba lode. Lai tas, kam tā sudraba lode, kāpj man mugurā, aiznesīšu viņu savās mājās. Bet tur man uzbruks ienaidniece, es kaušos ar ienaidnieci un būšu vienmēr virsū;

tikai vienreiz palikšu apakšā un tad tev jāšauj ar sudraba lodi, manai ienaidniecei, lai spēju uzvarēt."

Labi, tas dēls, kam tā sudraba lode, kāpa čūskai mugurā un aizjāja. Nojāja pie čūskas mājokļa, sāk šī kauties ar ienaidnieci. Kaujas, kaujas - piepēži čūska paliek apakšā. Nu dēls izšāva sudraba lodi: Čūska uzvarēja. Par to labumu čūska saka dēlam: "Ej manā dārzā un sašķin augļus!"

Dēls iegāja čūskas dārzā, sašķina augļus pilnas kabatas un vēl labi paēda klāt. Tad čūska atkal paņēma dēlu mugurā, pārnesa mājā pie brāļiem un sacīja: "Manus dārza augļus ēzdams, paēdīsi uz veselu gadu; bet iedod arī saviem brāļiem sašķītos augļus baudīt, tad arī viņi spēs veselu gadu dzīvot neēduši."

To sacījusi, čūska aizlīda.