Kāds zaldātu pulks gājis no vienas pilsētas uz otru. Piekusuši būdami, tie apmetušies mežā par nakti pārgulēt. Zaldāti nolikušies gulēt uz mīkstas sūnas, kur tiem par pagalvi bijis liels baļķis. Tikko viņi aizmiguši, kā uzreiz sajutuši, ka tiek visi cieši kopā savilkti it kā ar kādu milzīgu virvi. Atjēgušies viņi ar bailēm nomanījuši, ka tas baļķis, kur viņi guļot uzlikuši savas galvas, bijusi varen liela čūska, kuŗas milzīgos aukstos riteņos nu tie bijuši sažņaugti.
Te uzreiz čūska sākusi runāt un griezusies pie viena zaldāta, kam tās galva bijusi vistuvāki klāt, un teikusi: "Es tevi vienu pašu gribu glābt, tikai ar to nolūku un norunu, lai tu nāc man līdz."
Zaldāts bijis ar to mierā, lai tik varētu no nāves izglābties, un arī apsolījies tai sekot. Čūska to aizvedusi līdz jūrmalai un teikusi, lai nu zaldāts sēžoties šai mugurā, tad šī to aizvedīšot par jūŗu, kur viņš tai esot ļoti vajadzīgs. Zaldāts arī to paklausījis, un čūska ar savu nastu pārpeldējusi jūŗas otrā malā. Te tikai vēl viņa izteikusi zaldātam visu savu vajadzību, teikdama: "Redz, šinīs kalnos mīt otra čūska, mana ienaidniece, kas valda par dimanta kalniem, bet es esmu zelta kalnu valdiniece. Man ar šo neganto čūsku, kas ir mana pastāvīga pretiniece, vienmēr ir jāved cīniņi, tādēļ ka viņa ir par mani stiprāka, man vajadzēja cilvēka, īpaši zaldāta palīdzības. Es nu iešu un iesākšu ar viņu cīniņu, bet kad redzi, ka man iet slikti, tad steidzies man palīgā!"
To teikdama, čūska ieslīdējusi kādā tumšā alā; piepēži no turienes bijusi dzirdama dobja šņākšana, un nu, riteņu riteņiem tīdamās, izskrējusi pirmītēja čūska, bet tai dzinusies pakaļ otra vēl milzīgāka čūska. Abas iesākušas briesmīgu kautiņu. Kad zaldāts redzējis, ka nu zelta kalnu čūskai iet slikti, viņš steidzies tai palīgā. Tas ar zobina cirtieniem pārcirti otru čūsku divos gabalos, bet kad tā vēd šņākdama cīnījusies, tad četros gabalos, tā ka tā nobeigusies.
Zelta kalna čūska tam ļoti pateikusies, un apdāvinājusi to ar zeltu un dimantu, tā ka tas nevien piebāzis pilnas kabatas un kules, bet vēl piedzinis dārgo mantu aiz zābaku stulpiem. Zaldāts atgriezies bagāts un laimīgs mājā.