Čūsku cīņa.

3. A. 738. 315. P. B i e d r i ņ š D u r s u p ē. LP, IV, 55, 10, 5.

Viens kungs gājis uz medībām un apmaldījies; bijis jāpaliek mežā par nakti. Bet naktī nākusi ugunīga čūska vigam virsū. Kungs izrāvis savu dunci, ko medībās līdz nēsājis, un sviedis čūskai taisni galvā; čūska tūliņ bijusi pagalam. Te tai pašā brīdī atnākusi lauva sacīdama: "Tu nonāvēji manu ienaidnieku, tagad turēsimies kopā!"

Otrā dienā kungs ar lauvu nonākuši jūrmalā, tur bijusi laiva. Kungs iedomājies: "Ko es tikpat ar lauvu kopā staigāšu; labāk kāpšu laivā un aizbraukšu."

Iekāpis laivā un braucis jūŗā. Bet lauva metusies pakaļ, piepeldējusi klāt un ielēkusi laivā. Laiva sākusi grimt no smaguma, bet lauva izglābusi kungu, izvilkdama malā. Beidzot kungs pārradies mājā ar visu lauvu.

Bet pa to laiku sieva ieskatījusies citu vīru un pieteikusi, lai tas kungu rauga nomaitāt.

Vienu dienu sievas pavedējs, plijies kungam bārdu dzīt. Kungs arī atļāvis, bet bārdu dzīdams, neģēlis taisījies kungu nomaitāt. Lauva to pamanījusi un izglābusi savu kungu. Kungs neģēli nosodījis, bet ar lauvu sadzīvojis mīļi visu mūžu.