Viens saimnieks aris ezera malā. No ezera iznākuši divi melni kungi un stāstījuši arājam, ka tēvs mirdams šiem esot atstājis ik kuŗam savu muižu: vecākam lielāko, jaunākam mazāko; bet nu vecākais paņēmis abas pilis un šim, jaunākam, nedodot nekā. Lai arājs tādēļ izspriežot taisnību un izšķiŗot šos.
Labi, zemnieks paķēris koku, devis vienam pa galvu, otram pa galvu un sacījis: "Mazais melnais mazai ezerā, lielais lielai!" Melnie kungi nu palikuši par velniem un aizskrējuši.
Otrā dienā arājs atkal aris tai pašā tīrumā. Te iznācis no ezera mazākais velns un gauži pateicies par izšķirto ķildu, jo tagad šie dzīvojot ikkuŗš savā pilī. Un paskatījies uz arāja zirgu, mazais sacījis: e! ko šis ar tādu maitas zirgu aŗot! Tūdaļ paņēmis zirgu pie kājas, iesviedis ezerā un iedevis tai vietā divus lielus, brangus zirgus, iejūgtus stipri kaltos dzelzs asu vāģos, piesacīdams, lai nu sēžoties tikai iekšā un braucot līdz, kur šis vedīšot.
Velns braucis, braucis - aizbraucis uz pilsētu, piepircis lielu vezumu mantu un sacījis, lai nu arājs kāpjot uz vezumu - braukšot uz māju. Arājs izkāpies, nevarējis uzkāpt, vezums par augstu. Tad velns paņēmis to un uzsviedis kā cimdu uz vezuma.
Nu braukuši uz māju. Bet pie mājas velns sacījis arājam, lai šis, iekšā iedams, sakot: "Labvakar, sieviņ! velns tev sirdī."
Arājs neatteicis ne jā, ne nē. Un tā nu nojūguši zirgus, norīdējuši mantas klētī un gājuši istabā. Iegājuši - arājs nesacījis vis, kā velns mācījis, bet labāk paņēmis krustu, skrējis velnam virsū un izdzinis pa durvim. Velns, no krusta baidīdamies, laidis kātus va]ā un ezerā iekšā. Arājs nu aplicis visos ezera stūŗos krustus un no tās reizes velna ne redzēt.
P i e z ī m e. Upciemu Milda-Skaidrīte Annēniešos uzrakstījusi šādu variantu. Divi velnēni ķildojušies pie Kangariem: katrs no viņiem gribējis lielāko ezeriņu dabūt. Te tumšā rudens naktī braucis viens rīgass (Rīgā braucējs) pār Kangariem un tas izšķīris ķildu: lielākajam velnēnam lai tiekot lielākais ezers, mazākajam mazākais! Par to lielākais velns bijis ļoti priecīgs un teicis rīgasam, ka šā mantas, Rīgā pārdodot, būšot ļoti smagas un dārgi aizmaksāšot Pēc tā abi velnēni ieskrējuši katrs savā ezeriņā, ka ūdens vien gaisā nošļakstējis. L. P.
P i e z ī m e. 2 Šis Upciemu Mildas variants nav šķiŗams no Rundēļa uzrakstītās Nītaures teikas (LP, V, 386, 174 4). P. Š.