Viens nabaga vīrs, mežā malku cirzdams, uz reiz ieraudzījis,

ka viņa tuvumā divas cūkas plēšas, no kuŗām viena bijusi lielāka; otra mazāka. Lielākā cūka stipri sakodusi mazāko, kas sākusi kviekt.

Malkas cirtēja sadusmojies par lielāko cūku un gājis mazākai palīgā. Viņš nocirtis pīladža nūju, ar kuŗu sācis sist cūkai, kas kviekdama ieskrējusi mežā.

Mazākā cūka pārvērtusies par cilvēku, kas sācis runāt ar malkas cirtēju. Viņš stāstījis, ka ar savu biedru bijis medīt un loma izdalīšanas dēj viņiem izcēlušās ķildas. Vecākais gribējis lielāko loma daļu paturēt sev, un kad viņš ar to nebijis mierā, tad vecākais viņam uzbrucis un būtu nokodis, ja malkas cirtējs nebūtu steidzies palīgā. Bet tā bijusi malkas cirtēja laime, ka viņš ar pīlādža nūju sitis; citādi arī malkas cirtējam būtu klājies ļoti plāni.

"Es tev pateicos par tavu palīdzību," cilvēks sacīja, "un raudzīšu tev bagātīgi atlīdzināt. Rītvakarā gaidi mani, es apmeklēšu tevi tavā mājā, un parādīšu, ka esmu pateicīgs."

Nākošās dienas vakarā, ļoti vēli, kāds piesitis pie būdiņas durvim. Malkas cirtējs atvēris durvis un, ieraudzīdams izglābto cilvēku, teicis: "Es zinu, ka tu mani gaidīji, bet es agrāki nevarēju. Tagad ņem maisu un nāc līdzi!"

Malkas cirtējs paņēmis maisu un gājis svešajam līdz, kaut gan ar bailēm. Viņi ļoti ātri, kā vēja nesti, nonākuši vienā lielā pilsētā un apstājušies pie bagāta tirgotāja naudas pagraba durvim. Tur malkas cirtēja vadonis pasacījis, ka viņš esot velns ,

un piekodinājis, lai neizrunā Dieva vārdu, ja negrib krist ķibelē. Malkas cirtējs arī apsolījies Dieva vārdu neminēt.

Tad velns aizkāris pagraba durvis un tās pašas no sevis aizslēgušās. Pagraba pirmajā telpā bijuši šķirsti, pildīti ar vaŗa naudu.

Velns teicis; "Redzi, še ir godīgi pelnīta nauda, to mums nav brīv aiztikt, bet tur ir sarausta peļņa, to mēs varam ņemt. Bet labāk iesim tālāk."

Viņi iegājuši otrā pagrabā, tur parādījis sidraba naudas šķirstus, sacīdams : "Redzi, še ir godīgi pelnīta nauda, to mums nav brīv aiztikt; te ir mērenas peļņas nauda, arī to nevaram ņemt; bet tur ir sarausta, no tās vari ņemt, cik patīk."

Viņi gāja trešajā pagrabā. Tur bija ar zeltu pildīti šķirsti. Velns sacīja: "Redzi, še ir godīgi pelnīta nauda, to mums nav brīv ņemt, te ir mērenas peļņas nauda, arī to mums nav brīv ņemt; bet tur ir sarausta pārliecīgi ņemta peļņa, no tās tu vari ņemt, cik vien iespējams nest. Bet neaizmirsti, ka tev nav brīv izrunāt to vārdu, ko tev aizliedzu līmēt."

Nabaga vīrs sabēris veselu nastu zelta naudas, uzcēlis maisu uz muguras un nu gājuši otrā kambarī. Durvis pašas no sevis aizvērušās aiz viņiem. Malkas cirtējs arī no sidraba naudas gribējis paņemt labu daļu. Sabēris labi daudz maisā, bet nespējis panest. Viņš jau gribējis lūgt palīgā Dievu, tikai atcerējies, ka velns to viņam aizliedzis piesaukt.

Viņi izgājuši pagraba pirmajā telpā. Arī vaŗa naudas daudzums kārdinājis malkas cirtēju un viņš domājis: "Arī no tās jāpaņem." Maiss tagad bijis tik smags, ka nejaudājis vairs panest. Aizliegumu aizmirsdams, izsacījis: "Lai Dievs ;man palīdz aiznest šo nastu."

"Tagad tu esi ķibelē!" Velns dusmīgi uzsaucis. "Un kad tev vislielākās briesmas draudē, tad atmini mani!" Ar šiem vārdiem velns pazudis.

Malkas cirtējs mēģinājis visādi izsprukt no pagraba, bet veltas pūles!

Nākošā rītā tas ticis atrasts un aizvests uz tiesu. Tiesa nospriedusi nāves sodu ar piesiešanu pie kāķa staba. Sanākuši &127;audis noskatīties naudas zagļa sodīšanā. Pēršana jau iesākusies, bet tanī acumirklī malkas cirtējs atcerējies savu labo draugu.

Velns tūliņ ieradies soda vietā. Apmānījis šautējiem, tiesnešiem un ļaudim acis, tā kā tie viņu neredzējuši un atsvabinājis malkas cirtēju un tā vietā piesējis salmu kūli.

Velns ievedis malkas cirtēju tanī pašā naudas pagrabā un sacījis: "Tādēļ, ka tu man reiz darīji labu un izglābi no nāves tev par to jādabū alga. Tagad ņem naudas, cik vari nest, bet sargies izrunāt Dieva vārdu, citādi tev klāsies vēl sliktāk."

Tagad malkas cirtējs bijis uzmanīga velna palīdzību bija kļuvis bagāts, ka viņam visu mūžu vairs nevajadzējis iet malku cirst.