Laimes-māte, pa zemu zemēm šurpu turpu staigādama, bija dzirdējusi, ka daudz cilvēki sūdzējās un sūrojās par viņu; tā nemaz nezināja, vai nu nopūsties jeb pasmieties par tiem.
Šī reizu vēlu vakarā gāja gar nabaga ļaužu mājiņu un dzirdēja tur iekšā daudz žēlabu un sūdzēšanos. Laimes-māte, to nevarēdama ilgāki panest, iegāja mājiņā, kur dzīvoja divi vecīši, un sacīja uz tiem: "Es jums trīs vēlēšanās paļauju, ko tūdaļ piepildīšu; tādēļ vēlaties tagad!"
"Ak," vecene sacīja pagriezusies uz krāsni, kas nupat kurējās, "ak, kaut man še cepta desa būtu!"
Un lūk! acumirklī desa ir uz oglēm un sāk cept, ka čūkst vien. Bet vīrs, par sievas lielu dumjību sadusmojies, sacīja: "Kad tevi piķis ar visu desu! Kaut tā tev pie purna dakārtos!"
Tavu brīnumu! desa tiešām karājās sievai pie nāsīm. Divas vēlēšanās tā jau nelāgā vīzē bija pagalam. Kad nu desa ne uz kādu vīzi no deguna nebija nokratāma ne noņemama, tad protams, ka šie tagad neko citu nevarēja vēlēties, ka lai desa pazustu no deguna.
Beidzot Laimes-māte sacīja uz viņiem: "Tagad jūs gan nomanīsit un sajēgsit, ka jūsu sūdzēšanās par laimi ir gluži nelietīga. Tādēļ pieņemiet šo mācību: labas un pareizas vēlēšanās iziet tikai no labas sirds, bet visas ļaunas un nelietīgas vēlēšanās tikai no ļaunas sirds."
P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku esmu arī Raunā dzirdējis. P. S.